Darbs māca darītāju..

Viss notiek tā kā tam jānotiek.. un vienu dienu sapratusi, ka ma vajag kustēties uz priekšu, izlēmu doties prom no pilsētas dzīves un braukt tuvāk kivi augļiem.

Saklausījusies visadus stāstus par to, ka Jaunēlandē var braukt lasīt kivi un nopelnīt kādu naudiņu, izlēmu, ka tas būtu interesanti un pavisam savādāk nekā līdz šim piedzīvotais.

Tad nu vienā vakarā izdomāju, ka nākamajā dienā došos uz reģionu, kur lasa kivi. Iepriekš noskatījusi darba piedāvājumus, sazinos ar personu, kurš “fīrē” strādniekus.  Epasts neko daudz neizsaka un saprotu, ka jāzvana un jājautā par darbu, dzīvošanu un parejām lietām… uzzvanu, bet saņemu vairāk jautājumu pretī nekā atbildes. Un viss notiek tā, ka jāatbrauc uz vietas un tad jāmeklē darbs. Dīvaini jau ir, bet nodomāju, labi - ir jāmēģina. Izskatīju palikšanas iespējas tajā mazajā ciematā, kur potenciālais darbs, bet neatradu nevienu brīvu vietu... tad nu sekoja lielā meklēšana citās pilsētiņās, un atradu vietu ar nosaukumu Te Puke (mamma teica, ka ļoti labi skan - tā kā Te Puķe :D), kura pēc atsauksmēm bija ļoti laba vieta. Tur atradu backpakeru hosteli un ļoti sakarīgu kontaktpersonu, kurš uzreiz atbildēja uz manu epastu un rezervēja vietu hostelī. 

Autobus. Dodos ceļā uz Te Puke :) 

Devos uz autoostu un pirku biļeti uz Te Puke. Brauciens bija kādas 6h un aplūkojot hosteļa atrašanās vietu, sapratu, ka tas ir kādus 7km no Te Puke centra... tātad jādomā kā lai nokļūstu tur, jo jau plkst.18:00 te ir tumšs. Man par laimi hosteļa menedžeris ir ļoti atsaucīgs un piedāvā man atbraukt pakaļ uz autoostu. Nodomāju, re cik forši. Tad nu nonācu hostelī, kurā mitinās ap 300 cilvēku (visi ir kivi lasītāji vai pakotāji) - WOW!
Tiku pie mazas kabīnītes 4 personām un dzīvojos kopā ar vēl 2 dāmām - Mariko no Japānas un Guen no Beļģijas. Hosteļa menedžeris, kas palīdz ar darba atrašanu, ieraugot mani noteica, ka kivi lasīšanai es būšot par īsu :D tātad atliek pakošana, bet pakotavās visas vietas jau ir aizņemtas, būšot jāgaida. Bet viņam esot viens draugs, kuram pieder maza pakotava un viņš uzjautās vai nav kāda brīva vietiņa priekš jaukās Latvju meitenes :D un pēc kādām 3 h, es uzzinu, ka ir brīva vietiņa un jau nākamajā rītā esmu tikusi pie darba un parakstu līgumu. 
Darbs nav ļoti grūts, bet ja pēdējie 7 gadi pavadīti sēžot ofisā pie datora, tad var just atšķirību, kad tiek fiziski strādāts. Labi, ka šī pakotava ir maziņa un tā ir tāda kā ģimene. Visi viens otru pazīst. Īpašnieki katru dienu izcep kādu kūku vai pīrāgu un pārtraukumā mēs varam mieloties. Arī augļi vienmēr ir uz galda :) Te ir iespēja nopirkt vietējos dārzeņus un augļus par daudz mazākām naudiņām nekā veikalā. Bet pats darbs ir saistīts ar kivi pakošanu un šķirošanu. Es tiešām izbaudu šo darbu, jo jūtu, ka daru, ko labu. Katrs kivi, kas nonāk pie manis tiek apskatīts un apmīļots un ar labo enerģiju nosūtīts vietējam tirgum vai eksportam. Un kas zin, varbūt pat līdz Latvijai :) 
Bet dzīvošana gan ir tāda - nu ar Dievu uz pusēm. Gulēšana kabīnītēs ir ļoti ok, bet koplietošanas telpas (virtuve, dušas, viesistaba.. ) uhhhh, 300 cilvēki nav maz. Un attiecīgi ne visi prot aiz sevis savākt. Tad nu esmu tādā kā sprostā, jo, lai tiktu uz darbu, vajadzīgs auto... bet, ja mainu dzīvesvietu, tad nav kā tikt uz darbu... Nu ir ko padomāt, bet patiesībā varbūt jānolaižas dažkārt uz zemes tā kārtīgāk un jāizjūt, kas tamlīdzīgs :) Pieredze, tā ir pieredze! 

Tā izskatās koplietošanas telpa

un virtuve.. 

Šeit esmu satikusi daudz jauniešus no visām pasaules malām, pat Renāru :) tautieti! Forši ir parunāties savā dzimtajā valodā. Interesanti, ka katram ir savs stāsts un savi piedzīvojumi, tad nu vakaros pēc darba, satiekamies koptelpās un pārrunājam piedzīvoto. Kas būs tālāk - dzīve rādīs :)

Te nu visiem skaidrs, kas ir vispopulārākais auglis šajā reģionā..