ceturtdiena, 2015. gada 1. oktobris

Vipassana Meditācija


Art of living/ Art of dying

Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un mēs satiekam tos cilvēkus, kuri mums ir jāsatiek. Tā arī es pirms diviem mēnešiem Gara Vasara festivālā satiku lielisku dvēseli Nailya no Ufas. Un tieši viņa bija tā, kas pastāstīja par Vipassana meditācijas kursu.


Vipassana - redzēt lietas, kādas tās patiesībā ir. Māksla dzīvot. Tas ir 10 dienu kurss, kurā tiek apgūta šīs meditācijas metodes pamati. 

S.N.Goenka ir Vipassanas meditācijas skolotājs. Indietis, kurš dzimis un audzis Brimā. Tehnika, ko māca S.N.Goenka pārstāv tradīciju, kas sniedzas pagātnē līdz pat Budas laikiem. Buda nekad nav mācījis sektantisku reliģiju; viņš mācīja Dhammu – ceļu uz atbrīvošanu, – un šis ceļš ir universāls. Jebkurš neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, tautības, piederības kādai organizācijai ir aicināts apgūt Vipassana meditāciju.
" To var praktizēt ikviens. Visi saskaras ar ciešanām. Ciešanas ir universāla problēma, kurai ir nepieciešamas universālas, nevis sektantiskas zāles. Kad kāds cieš no dusmām, tās nav budista dusmas, hinduista dusmas vai kristieša dusmas. Dusmas ir dusmas. Kad kāds kļūst satraukts dēļ dusmām, šis satraukums nav kristiešu, ebreju vai musulmaņu. Problēma ir universāla, tādēļ arī zālēm ir jābūt universālām. Vipassana ir šādas zāles. Neviens neiebildīs pret tikumību, kas liek cienīt citu mieru un harmoniju. Neviens neiebildīs pret spēju kontrolēt savu prātu. Neviens neiebildīs pret to, ka kāds attīsta spēju izprast savu dabu, un tādā veidā atbrīvojas no negativitātēm. Vipassana ir universāls ceļš." 

Meditācijas pamats ir sīla — morāla, tikumiska rīcība. Sīla rada pamatu, kas ļauj attīstīt samādhi — prāta koncentrēšanu; savukārt prāta attīrīšana tiek sasniegta ar paññā — iekšēju gudrību.


Interesanti. 10 dienas pavadīt kopā ar pilnīgi nezināmiem cilvēkiem. Kopā bijām kādi 120. Puse sieviešu, puse vīriešu. Prom no pilsētas burzmas, prom no cilvēku trokšņiem, Lietuvas nomalē. 10 dienas mēs visi klusējām. Tādi noteikumi. Nerunāt. Jo ar vārdiem mēs izjaucam to miera stāvokli, kas nepieciešams, lai atbrīvotu prātu. Nelietot nekādus saziņas līdzekļus tai skaitā telefonus, datorus utt. Viss tika noglabāts pie organizatoriem.
Jāievēro ir disciplīnas noteikumi:
  • atturēties no jebkuras būtnes nogalināšanas;
  • atturēties no zagšanas;
  • atturēties no visām seksuālām darbībām;
  • atturēties no melošanas;
  • atturēties no visām apreibinošajām vielām.
Vīrieši no sievietēm tiek nošķirti. Teritorija tiek sadalīta divās daļās un nav atļauts robežu pārkāpt. Arī ieeja meditācijas hallē notiek pa atsevišķām ieejām. Ēšanas telpas arī ir sadalītas.

Ļoti strikti tiek ievērots dienas režīms:
4:00 - celšanās
4:30 - 6:30 - meditēšana hallē vai savā istabā
6:30- 8:00 - brokastis
8:00 - 9:00 - Grupas meditācija
9:00 - 11:00 - meditēšana hallē vai savā istabā
11:00 - 13:00 - pusdienas, intervijas ar skolotājiem
13:00 - 14:30 - meditācija hallē vai savās istabās
14:30 - 15:30 - Grupas meditācija
15:30 - 17:00 - meditācija hallē vai savās istabās
17:00 - 18:00 - Tējas pauze
18:00 - 19:00 - Grupas meditācija
19:00 - 20:15 - mācības par meditāciju
20:15 - 21:00 - meditācija hallē
21:00 - 21:30 - jautājumi skolotājiem
21:30 - naktsmiers

Grupas meditācija pēc 3. dienas ir strikta. Meditācijas laikā nedrīkst kustēties un atvērt acis. Lai arī kā gribētos pakasīties, paknosīties, pavirpuļoties. Ir jāapzinās spēju robežas un jāpieņem, ka prāts vienkārši protestē un sūta signālus ķermenim par kairinājumiem. Ja tos pārvar, tad nemaz tik grūti nav. Vienas stundas laikā no statiskas pozas ķermenim nekāds kaitējums netiek radīts, tāpēc viss ir tikai mūsu galvās. Meditēt aptuveni 12h dienā izklausās neiedomājami, bet, lai nosēdētu vismaz 3 h grupas meditācijā nekustīgi, ir jātrenējas, jāmēģina un vēlreiz jāmēģina. 

Ēšana ir veģitāra, kas, manuprāt, ir pat ļoti labi. Biju pārsteigta, ka kārtīgas ēdienreizes ir tikai divas (brokastis un pusdienas), turklāt pusdienas tiek ēstas plkst.11:00. Zinot tik aizņemto dzīves ritējumu, bieži vien mēs ēdam tieši pirms gulētiešanas, bet te pašā dienas sākumā (lai gan, ja ceļās 4:00 no rīta, tad diena jau ir vidū)ir jau pēdējā maltīte. Vakariņās jaunie studenti tiek pie tējas un kāda ābola vai apelsīna :) Vecie studenti (tie kas ir jau izgājuši kursu vismaz 1 reizi) saņem citronūdeni.

Dzīvošana ir sadalīta pa 3 līdz 4 cilvēkiem vienā istabā. Komunicēt nedrīkst, ne verbāli, ne ar acu skatieniem, žestiem - nekā. Tas bija diezgan izaicinoši, kad uz 6 meitenēm ir viena vannasistaba un laiks ir tik cik viņš ir. Bet mēs visas sapratāmies bez domstarpībām (vismaz man tā likās). 
Dzīvoju kopā ar vēl 2 meitenēm - Elefthe no Kipras un Ugne no Lietuvas. Abas tik garīgi spēcīgas un interesantas, bet tik ļoti atšķirīgas. Par laimi, mums visām sadzīvot bija viegli un vienkārši. Cilvēki bija sabraukuši no malu malām: Somijas, Krievijas, Slovēnijas, Anglijas, Polijas, Vācijas, Kipras, Kalifornijas, Baltkrievijas, Beļģijas un daudzām citām valstīm.

Pirmās 3 dienas centos iejusties un saprast, kas vispār notiek. Ķermenis protestē un prāts kaut kur lidinās pa gaisu. Līdzīgi, kā ar Santiago iešanu - pirmajās 3-4 dienās bija jāaprod un jāsaaug ar somu un apaviem. Arī šeit bija jāpierod.
Es zināju, ka mans prāts ģenerē nepārtraukti kaut ko. Velk ārā pagātnes notikumus, izdomā nākotni un izstrādā visādas idejas, biju iedomājusies, ka ja es ļaušu vaļu visām tām domām, tad es ātri visu pārcilāšu un pārdomāšu un tad prāts būs visu izdomājis un nu varēšu sākt meditāciju :) Tā nenotiek :D Prāts nepārstāj domāt un domāt un domāt. Tam jāpalīdz atbrīvoties. Un tieši to tur es mēģināju apgūt. 

Jau pēc dažām dienām biju novērojusi teju visas kursa dalībnieces un ievērojusi viņu dažādos paradumus, gaitu un citus sīkumus. Jā, tieši sīkumus sāku pamatīn visvairāk. Dabas skaņas un sajūtas, ko piedzīvojam. Sēžot hallē, mēdzu aiztaisīt acis un klausīties, kā visi sanāk zālē. Un mēģināju sadzirdēt soļus un uzminēt, kurai tie pieder. Un izdevās. Mēs esam katrs tik atšķirīgs un tik unikāls. Tad arī sekoja, katras dalībnieces piedēvēšana kaut kam (tā teikt iesauka) - tad nu man nāca ārā viss kaut kas: princese, sportiste, boss, smagie soļi, procelāna meitene, lielā brille, učene, lācītis, neķemmētie mati utt. Pieķēri sevi pie tā, ka es dalu cilvēkus: patīk/ nepatīk. Un tai pat laikā saprasdama, ka bez pamatojuma, bez iemesla, es nošķiru cilvēkus. 10. dienā mēs atsākām runāt. Tika nojauktas robežas starp vīriešiem un sievietēm un pirmoreizi 10 dienu laikā mēs drīkstējām sarunāties. Cik neparasti. Cik skaļi. Cik sajūtu pilni. Tad arī aprunājos ar dalībniecēm un sapratu, ka man nebija ne mazākās taisnības sašķirot viņas labajos un sliktajos. 

Vēl viena tik iedvesmojoša lieta ir kursa finansēšana. Saskaņā ar Vipassanas tradīciju, kursi tiek finansēti tikai no ziedojumiem. Ziedojumi tiek pieņemti tikai no tiem, kuri paši ir pabeiguši vismaz vienu desmit dienu kursu ar S.N. Goenku vai vienu no viņa asistējošajiem skolotājiem. Tie, kuri piedalās pirmo reizi, var ziedot kursa pēdējā dienā vai arī pēc tam. Ne par naktsmājām, ne par ēdienu netiek prasīta samaksa. Un manuprāt, tā ir pareizi, jo godīgs cilvēks spēs novērtēt un spēs pēc savām iespēju robežām atlīdzināt. Ir jādod iespēja pedzīvot lietas arī tiem, kuri nav tik situēti, tāpēc dažkārt esmu ļoti apmulsusi par mūsdienu strauji augošo biznesu dažādās garīgajās praksēs, kā piemēram jogā, meditācijas kursos un visādos semināros.
Man liekas nesaprotami, ka cilvēki māca garīgumu, pieprasot par to matreālas lietas. Kaut kas šeit īsti nav kārtībā.

Viena no  S.N. Goenku mācību dienām viņš runāja par skaistumu, ko mēs viens otrā un sevī tik ļoti mīlam. Piemēram - cik skaisti tev mati. Tādi brūni, blondi vai rudi. Tādi gari, īsi vai cirtaini. Cik brīnišķīgi. Skaisti. Bet cik skaisti tie mums kļūst, kad redzam tos dušas noteku caurulē savijušos? Cik skaisti viņi tad mums liekas?  Ar sarauktu degunu, šķobīdamies nepatikā, velkam tos ārā. Vai arī cik skaisti gari, lakoti nagi. Tādās krāsās - sarkanā, zaļā un franču. Un kā mēs reaģējam tad, ja atrodam kādu no tiem uz grīdas nolūzušu mētājamies? Cik skaisti un apbrīnojami tie ir tad? Un cik ļoti mēs cenšamies slēpt, kad skaistie mati kļūst sirmi vai nagi nav tik ideāli vairs kā agrāk. Tad mēs krāsojam matus un liekam gēla nagus, cenšamies darīt visu iespējamo, lai citu un pašu acīs nekļūtu nesmuki un veci. Bet, kurš gan ir teicis, ka vecs ir nesmuks? Katrs brīdis, katrs moments piedzims un nomirst, piedzimst un nomirst. Tāpat kā mēs. Bet mums svarīgs ir ārējais skaistums. Tas ir tas, ko mēs redzam. Viss ir tikai ārpusēji. Mums rūp citu viedoklis, mums rūp viss visapkārt, bet mēs esam aizmirsuši sajust sevi no iekšas. Iekšējās sajūtas. Apzinoties tās, tad arī mēs spēsim kontrolēt iekšējos nemierus. Arī tie piedzimst un nomirst - uznāk un pāriet. Un spēt kontrolēt to, ir spēt dzīvot harmonijā un laimē.



Namaste.


otrdiena, 2015. gada 3. marts

Camino de Santiago

Nu jau pagājis kāds laiciņš, bet iekšēji sajūtas nav rimušās. Vēlreiz un vēlreiz atgriežos pie notikumiem, sajūtām un atziņām, kas mani pārņēma ejot šo ceļu. 2014.gada jūnijs, kad 26 dienās veicu 800 km garu ceļu.

Viss sākās ar to, ka nolēmu doties atvaļinājumā. Skaidra bija viena lieta - negribu zvilnēt kādā Turcijas pludmalē neko nedarot.

Sāku meklēt vietas, kur varētu doties un uzgāju Santiago ceļu jeb Svētā Jēkaba ceļu. Un radās ideja nez no kurienes. Maz pamazām izplānoju iespējamo ceļojumu.




Tikai pēc kādām pāris nedēļām atskārtu, ka esmu       redzējusi un dzirdējusi par šo ceļu. Pirms kāda gada biju skatījusies filmu "The way".


Un vēl biju arī lasījusi Paulu Koelju grāmatu "Burvja piezīmes", kurā aprakstīts bija tieši gājiens pa Santiago ceļu. Tajā brīdī bija skaidrs - man jau sen kāds bija rādījis šo ceļu, tātad - atpakaļceļa vairs nebija.












Te nu ir - mans plānotais ceļš! Aprēķināju, ka dienā man jānoiet vidēji 30km, lai 26 dienās tiktu līdz Santiago de Compostela. Bet jau sākotnēji zināju, ka vēlos aiziet līdz pašai pasaules malai "Finisterra", bet tas nozīmēja "pielikt solīti" vai arī kaut ko izdomāt.



Pavisam īsi iz vēstures:

Camino de Santiago - ir viens no pašiem slavenākajiem svētceļnieku maršrutiem visā pasaulē. Šo ceļu piligrimi jau gājuši kopš 9.gs. Svētceļojuma mērķis ir Santiago de Compostela pilsēta, kurā atrodas katedrāle ar Sv. Jēkaba pīšļiem.
Leģenda vēsta, ka Sv.Jēkabu - dedzīgu kristīgās baznīcas principu aizstāvi 44.g.p.m.ē. nogalējis ķēniņš Herolds Agripa. Pēc nāves eņģeļi Sv.Jēkabu pacēluši un veduši laivā pār jūru, tur vēlāk to apglabājot, kur to apklājuši gliemežvāki. Vēlāk Sv.Jēkaba pīšļi novietoti Santiago de Kompostela baznīcā. 


Sv.Jēkaba simbols ir jūras gliemežnīca, kura kopš seniem laikiem radusi attēlojumu arī uz svētceļnieku apģērba, ceļa norādēm, ēkām un nu jau arī daudzos, daudzos suvenīros.


Viduslaikos šis ceļš tika saukts arī par ceļu uz pasaules malu. tolaik Finisterra (finis - gals, terra - zeme), kas atradās nedaudz tālāk no Santiago de Compostela, tika uzskatīts par pēdējo rietumu punktu, aiz kura zemes vairs nav.


Mūsdienās katrs var izvēlēties kādu no daudzajiem svētceļnieku maršrutiem. To nosaukumi ir dažādi, piemēram, angļu, franču, portugāļu u.c. Tiem ir dažādas grūtības pakāpes. Ceļu veic gan vecāka gadagājuma cilvēki, gan arī bērni. Bet vispār svētceļojums sākas no katra paša mājas sliekšņa un atpakaļ.




Parasti svētceļojums ilgst apmēram mēnesi. Ceļš apvieno dažādas tautas, rases, reliģijas un kultūras. Tas ir ne tikai ceļš, bet arī dzīves ceļš, jo gājējam jāiziet cauri daudziem pārbaudījumiem un grūtībām.


 Norādes visā ceļā ir it visur gan uz stabiem, gan uz  ēkām, vai  vienkārši ar krāsu uzzīmētas uz asfalta.
Apmaldīties nevar. Kaut gan savā ceļā satiku kādu vīru no Vācijas vārdā Martins, kurš paguva reizes 4 apmaldīties, neskatoties, ka bija pieredzējis kalnos kāpējs :) 









Ilgi gaidītā TĀ diena bija pienākusi. 6.jūnija vakars. Lidoju uz Bordeaux pilsētu Francijā caur Londonu. Rīgas lidosta - patīkams satraukums, bet iekšēji pilnīgs miers. Priecīga par gaidāmo ceļojumu, bet ar sapratni pret mājiniekiem, kuri tā pa īstam mani vienu negribēja laist šajā ceļojumā.
Londonā nokļūstot nosnaudos uz pāris stundām un turpināju ceļu. Tad ar diviem vilcieniem un autobusu uz starta vietu Saint-Jean-Pied-de-Port Francijā. Jocīgi, bet viss gāja kā pa sviestu! :) Joprojām mierīga. Kad atbraucu ar vilcieniem līdz vietai, kur nācās gaidīt pēdējo transportu (autobusu) uz galamērķi, pastaigāju pa mazo pilsētiņu Bayonne. Te sāku vilkt ārā pirmos kārumus, kas man bija paņēmušies līdzi. Sēžot uz soliņa saulītē vēroju pilsētiņu. 


Tad sāku manīt līdzīgos sev. Ar lielām mugursomām un pilnu ekipējumu. Visi sāka pulcēties kādā laukumā. Bija skaidrs - tie ir savējie un laiks doties uz autobusu.
Protams autobusā pienāca brīdis, kad "atplīsu", jo nu jau bija pagājusi 1.5 diena, kopš tā īsti nebiju gulējusi. Braucām kādas 40min. Atverot acis es savā priekšā ieraudzīju milzu kalnus. Milzīgus, milzīgus kalnus! Es platā smaidā iesaucos no priekiem "Ahhh"... blakus sēdošais Francūzis nopētīja mani un manu reakciju, bet neko neteica... Noprotu, ka nevēlējās mežģīt mēli angļu valodā :)





Te nu bija - atradu piligrimu ofisu, kurā saņēmu informāciju un norādījumus. Karti un piligrimu pasi. Un Albergue (piligrimu hosteļa) adresi. Līdzi bija arī izdrukāts ceļa gids, kurā aprakstīta pamatinformācija par visiem ceļā esošajiem ciematiem, pilsētām, naktsmītnēm utt. Camino Guide


Piligrimu pase - dokuments, kas pierāda, ka esi svētceļnieks un ka vari uzturēties speciālajās Albergue vietās, kas attiecīgi ir par samazinātu cenu. Naktsmītne varēja būt vidēji no 5-15€ par nakti.
Katrā vietā, kur nakšņo vai uzturies, vai ēd pusdienas, vai apmeklē kādu baznīcu pa ceļam, pasē tiek ielikts zīmogs. Un ceļa galā Tava pase ir pilna ar dažādiem krāsainiem zīmodziņiem.



Reljefa karte, kurā atzīmēts katras dienas maršruts, gan kilometrāžas ziņā, gan kāpšanas augšā-lejā. Man, protams, bija savs plāniņš, bet ja godīgi, tad sākotnēji nepavisam neveicās tik labi kā cerēts.
Un pēc 27km pirmajā dienā, nākamās dienas gājiens bija vien 17km, kas pavisam neatbilda maniem vidēji 30 km dienā.



Atrodu savu Albergue un devos iekšā. Tur recepcijā sēž vīrs, kurš nopēta katru ienākušo ceļotāju. Par 29€ var izgulēties, dabūt vakariņas un brokastis.  Guļot divos stāvos - stipri atgādināja studentu kojas! Protams, bija arī lētākas naktsmītnes, bet tajā brīdī visas lētākās bija jau aizņemts (var rezervēt arī iepriekš onlinā), gāju tur kur ieteikts. 
Pirmie iepazītie cilvēki bija kādi 3 puiši no Austrālijas, kuri atbraukuši "pastaigāt" pa Pireneju kalniem kādus 200km pavisam citā virzienā. Labi, nodomāju - malači!
Vakariņas tīri labas, bet toties brokastīs zaptsmaize un kafija no bļodiņas :D par ko biju pārsteigta, jo gaidīju taču brokastis!


Vīrs, kuram piederēja šis Albergue deva ļoti vērtīgus padomus visiem pirms ceļa:
1. Nekad neapstājies augšupceļā
2. Sievietēm optimālais somas svars 7kg, vīriešiem 10kg (Mana soma svēra teju 13kg)
3. Apavus izvēlēties ar zemo potīti. Tā kā man bija ar augsto potīti sienamie zābaki, tad ieteikums bija viņus nešņorēt ciet līdz galam. Kā arī darīju.


1.diena
Jāaaa, tas bija sācies! 8.jūnija rīts. Plkst. kādi 8:00 no rīta. Sāku iet! Prieks un mute smaida! :)
Pašā ceļa sākumā satiku sievieti vārdā Caterina, viņa kā reiz gulēja tās paša gultas pirmajā stāvā. Sieviete ļoti draudzīga runāja pavisam nedaudz angliski, bet toties arī franciski un spāniski un nedaudz arī itāliski.
Man viņa šķita ļoti mīļa. Prieks bija viņu satikt.









Viss jau dikti skaisti, tik pirmās dienas kāpiens bija pāri Pireneju kalniem. Kas priekš pirmās dienas bija sasodīti grūti. Kopā 27km, 1500m augstumā.
Daba neaprakstāmi skaista. No šejienes likās, ka varētu ieskrieties un lēkt tai mīkstajā, zaļajā segā...





Pēc kādas stundas kāpiena biju viscaur slapja un jau piekususi. Nodomāju jāuztaisa "selfijs" un jānosūta vecākiem. Lai mamma zin, ka viss ir kārtībā! 












Te zīme, kura norāda, ka noieti pirmie 35km, Atlikuši vēl tikai 765km :D  bet tas īsti neatbilda kartē rakstītajam. Lai vai kā visā ceļā bija daudz dažādu atzīmju cik nu vēl ir atlicis iet, un bieži tie kilometrāžas rādītāji pavisam nekārtojās loģiskā secībā. Bet skaidrs bija viens - vēl daudz!

Te satiku dažus jauniešus no tās pašas Albergue, kur nakšņojām un brokastojām kopā. 








Camino Family :) Šie ir foršie jaunieši, kuri visi satikušies pirmās dienas galapunktā Roncevaux un iepazinušies savā starpā, malkodami tik patīkami auksto alu!
No kreisās: Adam (Kanāda) Daniel (Austrālija) "Freaky old man", kas izskatījās pēc Gogol Bordello solista Jevgēņija Hudza :D, Emma (ASV), Erik (Hollande), Jessica (Austrālija), Laura (Dienvidāfrika) un es (mīļā Latvija) :) Šeit radās tiešām ļoti forša un patiesa draudzība.
Šis vakars mums beidzās jauri - ar nevarēšanu aiziet laicīgi gulēt, jo sarunas tika aizraujošas un vīns tik gards. Līdz kamēr mūs kā bērnus izdzenāja pa vietām.


2.diena
Izejam no Roncevaux klostera un turpinam ceļu visi kopā.
Eriks, Emma un Adams iet soli ātrāk, bet es, Jessica un Daniels turamies nopakaļ.
Šeit katram ir savs ātrums un spēks. Un labāk sākotnēji nepārcensties un pietaupīt spēka rezerves. Vēlāk Emma samežģīja potīti un vairs nevarēja turpināt ceļu, savukārt Ērikam bija jādzer antibiotikas, jo kājas bija noberztas tā, ka radās iekaisums.
Es par laimi "izbraucu" tikai ar vienu tulznu un nelieliem krampjiem ikros pa naktīm. 
Šajā dienā biju ļoti apņēmusies turpināt ceļu un atdalīties no mūsu "Ģimenītes", bet pārējie par visām varēm centās likt galdā visādus argumentus, kāpēc man vajadzētu ar viņiem palikt kopā.


Un šeit otrās dienas brokastu vieta. Tajā dzima leģenda par Ēriku - Hobbitu! Viņa "štoks", bija kā reiz kā Hobbitam un tie skruļļainie mati... Vienīgā nesakritība bija tas, ka Ēriks dikti garš augumā, bet tas netraucēja man viņu iztēloties kā Hobbitu! 











Pa ceļam govis. Apmaldījušās, nedaudz agresīvas govis. Emma gandrīz sajuta vienas govs ragus, bet labi, ka viss beidzās labi.
Jā, ejot ļoti bieži nācās sadzīvot ar skābbarības smaržu. Sākumā neizturami, bet vēlāk jau par to vispār vairs nedomā.










Adams un pārējie centās pierunāt mani palikt un visbeidzot pēkšņi nāca klājā ar ļoti loģisku apgalvojumu kādēļ man vajadzētu palikt ar viņiem vēl šo vakaru Zumbā, kas patiesībā saucās Zubiri. Zumba tādēļ, ka ejot pa ceļam mēs mēdzām runāt asociācijās un priekšā gaidāmais ciematiņš vienkārši pats par sevi jutās kā Zumba!  Es piekritu palikt un laikam jau skriet nebija tik būtiski, jo patiesību sakot, nogurusi biju ārprātā.
Mēs nolēmām iet uz veikalu un nopirkt vakariņas tur. Sapirkāmies gan ēdamo, gan dzeramo, jo grēks pie vakariņām neuzdzert tik gardo un tā teikt tik lēto (vidēji 3€ pudelē) vīnu. Sāka līt un mēs nonācām zem tilta.. tad tur arī ieturējām vakariņas.
Viss kā pienākas - siers, gaļa, tomāti, avokado, salāti un vīns. Taisām vakariņas turpat uz akmeņiem. Un kas tad par to... galvenais, ka mums ir labi!






Protams vēlāk ķermenis prasa izkustēties. Un nu es ķeros pie rādīšanas un mācīšanas kā to vajadzētu darīt :) Visi kā viens cenšas un esam pārsmējušies "līki".








3.diena
Nolēmām, ka šajā rītā sāksim iet 6:00 no rīta. Sākotnēji es un Ēriks bijām nolēmuši noiet 30km pa dienu, tādēļ arī cēlāmies ātrāk. Rezultātā visi bija piecēlušies, izņemot Lauru, un gatavi iet, neskatoties uz grūto rītu pēc interesantā vakara :)
Kā jau ierast es savu soli liku kopā ar Danielu un Jessicu, jo pārējie soļoja ātrāk. Pa ceļam izdomājām dažādas nodarbes. Kā piemēram pamēģināt paskriet uz vietas uz siena rituļa. Jā, to var! Daniels pārbaudīja.
Vēl kāda ceļa izklaide bija minēt iedomātos dzīvniekus, uzdodot jautājumus un atbildot tikai ar jā un nē. Interesanti bija tas, ka dažus zvērus es nemaz nezināju, jo tādi manos platumu grādos un Zoo nemaz nemitinājās :D


Nonācām Pamplonā (vieta, kur notiek vēršu skriešānās festivāls) un visi atkal satikāmies kādā kafejnīcā. Protams pie alus glāzes. Bet mans mērķis tomēr nebija ikvakara alus/vīna glāze, bet gan mans ejamais ceļš pašai ar sevi. Tādēļ Pamplona bija pēdējā vieta, kur bijām visi kopā.
Pārējie neticēja man, ka taisos turpināt ceļu viena, bet es tomēr biju cieši apņēmusies. Ēriks pēkšņi pārdomā un paliek kopā ar pārējiem. Laiks atvadām. Visi sanākam aplī mani nostādot pa vidu, cieši, cieši samīļojāmies. Tas man lika justies īpaši.


Pēc kādiem 5km nonācu ciematiņā Cizur Menor, kurā atrodu Albergu par 5€, bet ar tik ļoti īpašu sajūtu un jaukiem cilvēkiem. Sieviete, kas bij namamāte šai vecajai baznīcas ēkai nerunāja angliski, tātad atlika vien sākt runāt spāniski vai franciski. Tad nu nāca talkā kāds vīrs no Teksasas, kurš prata franču valodu un piepalīdzēja man ar tulkošanu.



Šajā ceļā bija viena ļoti izteikta lieta - visiem ir vienas vajadzības - paēst, pagulēt un nomazgāties. Te nevienam vairs nav svarīgs sociālais statuss, naudas maka biezums vai auto marka ar kuru brauc. Šeit visi ir vienlīdzīgi. Visi iet ceļu.
Vietām glaunāk, vietām vienkāršāk, bet ikvakara rituāls ir izmazgāt drēbes. Šeit īpaši romantiskā gaisotnē, īstā āra izlietnē iekšpagalmā.




Un vēl tik jauka lieta šeit - ledusskapja pirmajā plauktiņā bija pārtikas produkti, kurus piligrimi var droši ņemt un ēst, bet ar noteikumu, ka atstāj kaut ko vietā, lai nākamajiem būtu.
Vārīta ola garšoja tiiik labi :)








4.diena
Eju viena, bet esmu bezgala priecīga. Šajā dienā biju nolēmusi noiet 34km. Un tas arī izdevās. Pēdējos 9km nogāju kopā ar iepriekš pieminēto vācieti, kurš turēja ļoti ātru soli, teju vai skriešus. Jā, tā es viņu arī pirmoreiz ieraudzīju - kādā ceļa posmā, kas vijās uz augšup kalnā pāris kilometrus. Ejot pie sevis dungoju, te skaļāk, te klusāk līdz kamēr sadzirdēju kādu skrienam. Atskatos un jā! Viens kalsns vīrietis skrien augšā ar visu somu. Es knapi paiedama, brīnījos, kur šim vēl iekšā skriet. Sasveicinājāmies ar ierasto "Olā" un novēlējām viens otram labu dienu.
Pēc kāda laika pie ūdens krāna uz soliņa sēžam ieraudzīju šo pašu vīrieti. Tad arī iepazināmies un turpinājām ceļu kopā.
Protams, kā jau tas ierasts parunājām par to kādēļ esam šeit. Viņš izcils darbinieks kādā ļoti lielā Vācijas uzņēmumā jau 24 gadus. Dzīves lauzts un atkal saārstēts (kādā negadījumā lauzis mugurkaulu un ilgu laiku pavadījis ratiņkrēslā, tad piecēlies no tā un noskrējis maratonu, kļuvis par fizioterapeitu). Savu meitu nosaucis par Ronju, kaut arī sieva ir piekalta katoļticībai un tajā audzina arī meitu. Tā ejot un runājoties pa ceļam satikām kādu vietējo Spāni, kurš brauca garām ar savu auto. Apstājās un kaut ko sāka stāstīt mums, protams spāniski :) izlec no mašīnas un rāda, lai nākam otrpus mašīnai. Mēs neizpratnē sakām, ka nē mēs iesim kājām, mūs nevajag vest, bet šis neatlaidīgi tik sauc. Apejam ap mašīnu un onkulis dod pilnas saujas ar ķiršiem. Smaids un prieks  momentāls. Turpat uz ceļa apsēdāmies un notiesājām dāvātos ķiršus.
Lorca pilsētiņā pie pašām Albergue durvīm uz ielas sēdēja kāds vīrs, kurš pēc pirmā skata izskatījās pēc bezpajumtnieka. Vēlāk es un vēl kāds ceļotājs Arturas, sākām runāties ar viņu. Izrādās Pedro ir nogājis 13 reizes Camino de Santiago ceļu. Ceļoja viņš kopā ar suni. Principā viņš dzīvoja dzīvi Camino. Taisīja tādas mazas rokassprādzītes un pārdeva tās ceļotājiem, no tā arī pārtika.Viņš bija gana īpatnējs vīrs, ar savu slavu jau, bet deva noderīgus padomus. Teica, lai es nesteidzos, lai izbaudu ceļu.. un ja vēlos aiziet līdz piekrastei, tad man ir jānobrauc kāds ceļa gabals ar autobusu. Vislabāk Burgos - Leona, jo tas ir "visneinteresantākais" ceļa posms. Apsvēru tā arī darīt.


5.diena
Nākamajā dienā ceļu turpināju viena, jo vācietis aizsteidzās savā skrējienā. Par to arī priecājos, jo labprāt paliku viena ar savām domām. Nonākot lielākā pilsētā Estella nedaudz apmaldījos, bet tad ātri vien atradu īsto ceļu un iegriežoties veikalā nopirku sev pusdienas. :) Beidzot biju tikusi līdz slavenajai vīna strūklakai. Kur pa vienu krānu tecēja vīns, pa otru - ūdens. zili brīnumi - vīns par baltu velti. Bet bija kāda problēma - man nebija neviena tilpne, kur ieliet šo vīnu :D Blakus gan atradās dzērienu automāts, kur nopirku bundžiņu ar limonādi. Izdzēru to un ielēju vīnu :)  Interesanti, bija tas, ka šeit bija video kamera, kura filmēja notiekošo un to pat var apskatīt onlainā šeit: THE WINE FOUNTAIN.

Tad sāku meklēt vietu, kur piesēst, lai papusdienotu, jo ilgi ar atvēru bundžiņu nepastaigāsi! Pavisam netālu no vīna strūklakas bija soliņš un turklāt ēnā. Tajā dienā bija dikti karsts - virs 30 grādiem. Izvilku sapirktos labumus, sieru, olīvas, salātu lapas un tunci! Gardi paēdusi un atpūtusies veselas 2 stundas taisījos turpināt ceļu.




Turpināju ceļu un nonācu krustcelēs, kur vajadzēja izvēlēties pa kuru taku iet. Kāds vietējais lauksaimnieks pāri laukam man norādīja, ka labāk iet pa labās puses ceļu un tajā pat mirklī pienāca kāds vīrs. Sākām runāties un nolēmām paieties kopā. Vīrs tāds ap gadiem 60, ļoti priecīgs un pozitīvs un redzams, ka apņēmības pilns. Viņš esot no Holandes. un esot uzsācis savu ceļu no mājas sliekšņa. Tajā brīdī, kad satikāmies, viņš bija jau nogājis 2000km. Un nebūt neizskatījās nedz noguris, nedz garlaikots.
Vārdā Engelbert De Wild, bet vēlāk es viņu iesaucu par Donald Duck, jo ejot viņam čīkstēja zābaki. It īpaši ejot lejup. Tas vienmēr mani smīdināja :)
Tajā dienā biju nogājusi 32 km un jutos ārkārtīgi nogurusi un spēka izsmelta. Brīžiem gribējās raudāt... bet paskatoties uz holandieti sapratu, ka tas, ko daru ir pupu mizas salīdzinājumā ar viņa ceļu. Laikam tas mani iedvesmoja un stiprināja turpmākajam ceļam. Pa ceļam ar Engelbertu (lai vieglāk atcerēties vārdu salīdzināju to ar Angel Bird :)), satikām kādu pavisam dīvainu kungu no Skotijas vārdā Andrew. Viņš ceļoja kopā ar dēlu, bet kaut kādu iemeslu dēļ, abi atpalika viens no otra. Tad nu Andrew 10 minūtēs izstāstīja visu savu dzīvi un uzdāvināja mums abiem pa maziem suvenīriem. Stāstīja cik ļoti viņš ir apgarots un, ka esot atradis Dievu.
Nonācām kādā mazā ciematā, bet tajā mirklī sāka līt. Patvērāmies pieturā zem nojumes. Šeit visas Albergue bija jau pilnas un nākamais ciemats bija pēc 12 km. Kas bija daudz. Sēdējām pieturā līdz es atkal satiku vācieti - kāds patiess prieks bija viņu redzēt! Izrādās vācietis bijis apmaldījies un nogājis daudzus km prom no maršruta. Tā arī visa ceļa garumā viņš bija vienīgais, kurš pamanījās apmaldīties :) Pēc kāda brīža satikām arī puisi no iepriekšējās dienas Arturas. Viņš bija spānis un izpalīdzēja piezvanot uz nākamā ciemata vienu no albergue, lai rezervētu mums naktsmītni. Arturas bija lāga puisis, bet šim nabagam bija lauzts kājas pirksts. Neskatoties uz to viņš lēnām, soli pa solītim gāja uz priekšu. Atvadoties no visiem, turpinājām ceļu, bet pa logu izkāries Andrew sauca, ka pēc 2 min būs lejā, lai mēs pagaidot. Lēnā solītī kustējāmies uz priekšu. Un jā, Andrew bija lejā kā likts un ietērpies skotu svārkos. Pat kāju nagi šim bija nolakoti skotu karoga krāsās! :D  ar aizrautību stāstīja mums kārtējo stāstu un tad iedeva man mazu akmentiņu ar domu, ja es ceļā satieku viņa dēlu, lai atdodu to viņam. Nosmaidīju un ieliku akmentiņu kabatā.
Pēc 12km gara, gara ceļa nonācām pilsētiņā Los Arcos. spēka izsīkums. Vakara rituāli un kopīgas vakariņas ar Engelbertu. Abi rakstījām savus stāstiņus kladītē.

6.diena
Ejam, ejam, ejam... līdz nonācām nākamajā pilsētā Lorogrono, kas ir diezgan liela salīdzinājumā ar iepriekš redzētajām pilsētiņām. Šeit atraduši labu, mājīgu vietiņu beidzot novilkām zābakus un slapjās drēbes (drēbes katru dienu ir slapjas, jo ārā ir karsti un visu laiku nākas kāpelēt augšā lejā, bet ar laiku tas pat netraucē). Visi rituāli izdarīti, var aiziet paēst pusdienas. Tapas un auksts alus. Šeit alus nav īpaši izcils :D ir tikai viens veids, kas garšo ne pēc kā! Bet tam nav starpības. Vīns protams - no A līdz Z kādu un cik daudz vien gribi! Pastaigājoties pa pilsētu uzreiz var manīt, kurš ir piligrims un kurš ne, jo visi ceļotāji nedaudz pieklibo (muskuļu sāpes vai arī pēdas noietas, saberztas utt.) Un kā nu ne, te ieraugam ejam kādu jaunu puisi skotu svārciņos ar rudiem skruļainiem matiem.. momentāli kļūst skaidrs, tas tak Andrew dēls! Pieejam klāt un sakam, ka pazīstam viņa tēvu. Nabaga puisis galīgi apjucis nezin ko teikt. Un re, manā kabatā akmentiņš. Iedevu to viņam. Viņa sejā bija pārsteigums!
Vakarā slavenā futbola spēle - Spānija pret Holandi. Ar graujošu rezultātu 5:1 Man šī bija pirmā reize kad skatījos futbolu, turklāt no vienas puses holandietis un no otras vietējais spānis, kas strādāja par administratoru Albergue, kurā palikām. Ļoti jautrs vakars, bet es kaut kādā savā pasaulītē dzīvojos. Laikam bija pienākusi diena, kad kāda skumja lauzās ārā. Bet varbūt tas bija vīns, ko spānietis no bēdām par futbola rezultātu lika galdā.





7.diena
Tā kā mums ar Engelbertu bija noruna, ka es taisu vakariņas, bet viņš brokastis, lūk ko dabūju!
Ceptas olas sierdesmaizīte. Kāpēc olas ir tādas kādas tās izskatās? Tādēļ, ka nevarējām atrast ne eļļu, ne lāpstiņu ar ko apgriezt olu... jo redziet, es taču gribēju no abām pusēm ceptu :D Lielisks rīts! enerģijas pilni varējāms uzsākt ceļu!



Pa ceļam nonācām kādā tīiik foršā vietā - ciematiņā Navarete! Šeit tāda īpaša mūzika un īpaša atmosfēra. Nez kādēļ man tā atgādināja par Bites blues klubu. Sajūta bija tāda, ka negribējās no turienes iet prom.
Uzēdām savas līdzpaņemtās maizītes un devāmies tālāk.
Interjers šai vietai bija apbrīnojams, tik daudz mazu, skaistu detaļu!


Tās dienas ceļā satikām kādu amerikāni ar 2 dēliem un meiteni, kas viņiem pievienojusies. Kādu brītiņu atpūtinot kājas papļāpājām ar viņiem. Amerikānis īsts militārists, kurš grib ieaudzināt puikām izturību un pārējās vīrišķības izpausmes. Pats nes dikti lielu somu, kādus 25kg. Nodomāju, ka tas gan ir vājprātīgi, bet nu miesās vīrs iespaidīgs




Tad nu beidzot bijām nonākuši Najera pilsētiņā. Sākām meklēt naktsmītni un pirmā, kur gribējām apmesties bija pašvaldības Albergue pa 5€, bet ar lielu telpu, kurā ietilpa kādi 90 cilvēki. Nu nē, mans holandietis bija pārāk cimperlīgs, lai gulētu kopā ar krācošiem krokodiļiem :D tā nu meklējām citu vietu un atradām īsto. Tajā gan neviena nebiju, kas bija diezgan aizdomīgi... bet kāda starpība, galvenais jau apmierināt vajadzību pēc gulēšanas, nomazgāšanas un paēšananas. Pēc kāda laika arī amerekāņu ģimenīti ieradās tur pat! :)
Pēc visiem rituāliem, es sapratu, ka man Engelberts sāk krist uz nerviem. Tā, ka gribējās pabūt vienai. Tie mūžīgie jautājumi mani dažkārt smacēja. Bet vienu labu lietu gan sarunājām - kad jutīsimies, ka pietiek, tad katrs iesim savu ceļu. Tāpēc izgāju ārā viena pati. Atradu it kā klusu vietiņu, lai pabūtu viena un parakstītu savu stāstiņu. Ienācu kādā kafejnīcā, kur bija tikai daži vietējie. paņēmu glāzi sarkanvīna (1€) un sāku rakstīt. Tajā mirklī tie daži cilvēki uztaisīja veselu tirgu. tik maz un tik skaļi :D un interesanti, ka viņi visi nāk uz bāru, gan vecāki, gan omes un opji, gan arī bērni. Visa ģimene iziet ielās :D jauki!




8.diena
Šodien noskaņojums dikti romantisks. Un tāds kā savā pasaulē.
Neveiklais jociņš sarunā ar holandieti, par to, ka viņš var mani negaidīt rezultējās ar to, ka es gāju viena pati. Par ko es īstenībā biju priecīga. Skaisti, skaisti, skaisti!
Apstrādāti lauki un pīpenītes un magones un zirņu lauks! Šī bija viena sasodīti laba diena. Un zirņi bija kā atgādinājums par brāli, kuram tik ļoti garšo saldie zirņi. Domās par brāli un ar pilnām kabatām saldo zirņu turpināju ceļu. Dziedādama, dungodama un smaidīdama.
Beidzot panācu savu holandieti un nonācām kādā ļoti jaukā pilsētiņā Granon


Ak vai, kas šī bija par brīnišķīgu vietu!!! Lieliska! Tā bija viena no visforšākajām vietām. To bija uztaisījis kāds vīrs, kurš Santiago ceļu biju veicis 14 reizes kopā noejot 46 000km Šeit uzturēšanās, veļas mazgāšana un ēšana bija par ziedojumiem. Tik daudz krāsu, tik daudz iedvesmu. Es biju sajūsmā par šo vietu.
Vakariņās - pajata, salāti un lēcu zupa! Mmmmm gardi!




Te arī satikām kādu pāri - vīrs no Austrālijas, bet vācietis un sieviete no Īrijas, bet arī vāciete. Vakaru pavadījām ar viņiem. Jocīgi, bet šis bija vienīgais kungs, kurš atstāja uz mani iespaidu kā krāpnieks. Ar to domāju, ka viņš nebija patiess iekš tā, ko darīja. Ļoti varēja just mantiskās kāres klātbūtni. Bet pasaulei jau vajag visādus cilvēkus.



 9.diena
Holandietis atkal mani modina plkst. 6:30 Tas jau kļūst ļoti kaitinoši, bet es turos :D
Brokastis esam nokavējuši, jo vecās franču dāmas ir apēdušas visu maizi. Nu ne ko darīt, padzērām kafiju un gājām tālāk ar cerību, ka nākamajā tuvākajā ciematiņā paēdīsim. Ak nē, nākamajā ciematiņā nekā nav... un arī nākamajā, un arī vēl nākamajā. Noejam jau 15km, bet es esmu mežonīgā badā. un kā jau zināms Līva paliek ļoti ērcīga, kad ir izsalkusi :D Holandietis pat nespēj tikt līdzi cik ļoti ātri es virzos uz priekšu.


Paēdusi pusdienas turpinājām ceļu jau labākā omā. Nonācām Villafranca. Viesnīca par 8€ līdz 10 cilvēki vienā istabiņā. Ļoti tīrīgi un labi :) Šeit satikām ļoti jauku meiteni no Ungārijas vārdā Estere, kura strādāja un dzīvoja Barselonā. Ļoti, ļoti pozitīva un patīkama meitene.
Tā nu mēs trijatā ieturējām vakariņas un izsmējāmies no sirds. Esterei bija dikti laba humora izjūta, tā nu viņa ik pa laika vilka uz zoba holandieti :)





10.diena
Rīts, ceļamies plkst.6:00. Mans kaimiņš, kurš šķiet bija itālis jau bija piecēlies pirms 5:00 un devies ceļā. Viņš gāja ar kādu meiteni no Japānas, kura izveirījās no saules gaismas. Meitene gāja cimdos un lakatos satinusies, cepurē ar lielu platmali, lai saule sejai netiek klāt. Viņa cēlās ļoti agri, lai varētu iet kamēr saule vēl nav sākusi cepināt.
Vēlāk atkal satikām šo pāri un visi kā vienmēr šeit ir ļoti draudzīgi un runātīgi. Gribējām tikt līdz lielajai pilsētai Burgos, bet nogurums darīja savu un apmetāmies ciematā Cardenuela Riopica pavisam netālu no Burgos. Pie kādas kafejnīcas satikām puisi no Japānas, kurš visu šo ceļu nesa lupatās ietītu koka figūriņu, aptuveni 2kg smagu, kuru viņam uztaisīja viņa draugs. Kāpēc tā, es īsti nesapratu, laikam vienkārši viņam tas bija ļoti svarīgi.
Vakariņas kopā ar 4 francūžiem un kundzīti no Jaunzēlandes. Te es sapratu, kā tad īsti ir ar tiem francūžiem - iedomīgi un lepni. Viņi izlikās, ka nesaprot angļu valodu, kaut gan patiesībā pat ļoti labi saprata un runāja. Tas likās dīvaini. Bet ko tur daudz.. Manam holandietim ar šie nepatika. Jutu, ka viņš sāk pastiprināti uzmanīt mani. Es protams, sajutos tādā kā rāmī - cik dīvaini cik ātri šeit var pieķerties cilvēkiem. Vakarā izrunājāmies ar holandieti un nospriedām, ka esam gājuši kopā jau pietiekami ilgi.

11.diena
Bijām nonākuši pilsētā Burgos. Bija ļoti saulaina un silta diena. Te bija pienācis laiks atvadīties, jo izlēmām, ka vairs kopā neiesim. Es tomēr izlēmu nobraukt kādu ceļa posmu ar autobusu, kā to man ieteica vecais Pedro, lai varētu paspēt aiziet līdz Finisterrai (pasaules mailai). Paēdām pusdienas un atvadījāmies. Skumīgi, jo saproti, ka iespējams nekad vairs nesatikšu šo cilvēku savā dzīvē, bet kopā pavadītās dienas bija tik krāsainas un patiesu sajūtu pilnas. Holandietis parādīja savas piligrima pases.. viņam tādas divas, jo ceļš no mājām bija pārāk garš, lai pietiktu vietas zīmodziņiem 3 mēnešu garumā.

Bet pirms braukšanas prom es sazinājos ar Ēriku, tas kas Hobbits un norunājām satikties, jo viņš bija kādas stundas attālumā no manis. Nopirku autobusa biļeti un gaidīju pie skaistās katedrāles savu draugu.






 Vēstījums mūsu "Camino Family"! tiiik ļoti priecīga par tikšanos ar Ēriku! sajūtas tādas it kā viņš būtu mans bērnības draugs un nu beidzot es viņu satieku. Bet patiesībā bijām pazīstami teju nedēļu tikai.
Vēl viena futbola spēle, šoreiz Holande pret Austrāliju (2:1) Tādēļ arī alus fonā :)
Lai ietaupītu naudiņu izlēmām vakariņas paši gatavot. Aizgājām uz veikalu un nopirkām visu ko ēdamu un dzeramu. Tā parciņā pie upītes sēdējām un pļāpājām.
Pa ceļam satikām itāli Marko, kurš ieraugot mani pa visu skvēru iesaucās "Bella Mia" un kā ierasts sabučojas uz abiem vaigiem. Tas bija mīļi!





12.diena
Piecēlušies abi saprotam, ka nu ir palikušas dažas stundas līdz manam autobusam un atkal ir pienācis laiks atvadām... Skumji, jo atkal pārņem sajūta, ka šo cilvēku, iespējams, vairs nesatikšu. Bet tā nu tas bija ceļš ar sevi un no otras puses es biju priecīga, ka varēju palikt atkal viena ar sevi.
Pa ceļam iegājām kādā suvenīru veikalā un nopirkām ādas aprocītes. Abiem vienādas, kā zīmi par mūsu draudzību.

Vēl pirms došanās prom es izlēmu pajogot, jo jutu, ka ķermenis ir stīvs un muskuļi saspringti. Joga atslābina un dod enerģiju. To īpaši varēju sajust, jogojot Burgos centrā pie pašas katedrāles. Cilvēki ar ziņkāri vēroja mani. Šeit, kā izrādījās vēlāk, bija iedvesmas brīdis Ērikam, jo tagad viņš apmeklē jogas nodarbības Holandē :)
 Pienāca laiks doties. 4h brauciens un esmu lielajā pilsētā Leona. Tur es sapratu, ka man nemaz nepatīk šīs lielās pilsētas un vienā rāvienā izskrēju cauri tai, pat neapstājoties nekur.
Esmu atkal viena, jūtos labi!
Nogāju vēl kādus 10km līdz kamēr atradu vietiņu, kur palikt. Ciematiņš La Virgen de Camino, kur pa 6€ varēju pārnakšņot. Vienīgi telpa bija bez logiem un cilvēku daudz...












Te nu bija, mana mīļā telts. Uzslēju to Albergue pagalmā, kas bija ļoti liels. Priecīga par iespēju beidzot izgulēties vienatnē bez ausu aizbāžņiem un krācošiem kaimiņiem :)













13.diena
Tik ļoti labi izgulējusies - pilna enerģijas devos tālāk. Tā kā brokastis šajā vietā nebija, nolēmu pabrokastot pirmajā vietā, kur tas būs iespējams. Pēc kādiem 5km atradu vietiņu, klusu mazu kafejnīcu. Kafija americano ar maizīti un šokolādīti. Kafejnīcā tikai daži piligrimi iegriezušies uz ātrām brokastīm. Šeit pamanīju kādu bārdainu puisi, kurš arī ienāca ieturēties.
Paēdusi turpināju ceļu. Arī šis bārdainais puisis sāka iet. Ceļš garš un ļoti garlaicīgs. Tā mēs kādas 3-4 stundas gājām viens otram nopakaļ, bet tā arī neuzsākot sarunu. Vienkārši negribējās.
Nonācu kādā mazā ciematā un izlēmu, ka esmu nopelnījusi aukstu alu "uno cerveza grande por favor" - šo jau biju iemācījusies. Ejot ārā pie galdiņa mans ceļa biedrs, bārdainais puisis, arī ienāca tai pašā bārā. Tur arī sākām sarunu un iepazināmies.
Austrālietis vārdā Neils, šefpavārs :)
Te vēl nenojautu, ka viņš būs mans ceļabiedrs līdz pašām beigām.

 Nonācām vietā Hospital de Orbigo un atradām super-lielisku vietu. Albergue Verde. Veģetāriešu virtuve un maģiska gaisotne. Šeit pat bija iespēja jogot. Bet pirms tam nolēmām ar Neilu aiziet līdz pilsētas centram. Izdarījuši visus rituālus aizgājām līdz kādai kafejnīcai un nogaršojām vietējo Sangriju :) Gardi.






Kā jau lielākotiess visās albergue, gultas ir izvietotas divos stāvos. Šeit ļoti mājīgi un tīrīgi.




14.diena
Pamodos ļoti labā garastāvoklī un ar smaidu uz lūpām sāku visus rīta rituālus. Pabrokastojudi devos ceļā. Neils bija izgājis kādu pus h ātrāk, tāpēc šī diena bija iesākusies vienatnē.

Un te es sastapos ar tuksnesīgu apkārtni - sajūta, ka apkārt nav nekā.. viss izmiris..
Pēc kādiem 10km pārvarot kalnus, lejas un tuksnešus, kalna galā slejās kāda būdiņa. Pretī būdiņai soliņš, bet blakus būdiņai nojumīte, kur divi piligrimi spēlēja vijoli un ģitāru. Būdiņā varēja saņemt augļus, svaigi spiestas sulas, riekstus, cepumus un ko vien sirds vēlās par baltu velti! Šī vieta man atgādināja paradīzi. Un kā nu ne - tepat uz soliņa sēdēja mans Austāliešu draugs. Sēdējām abi un domājām, ka it nemaz negribās no šejienes doties prom. Viena no lieliskākajām vietām.
Tad nu kopā ar Neilu devāmies ceļā. līdz nonācām mazā, mazā ciematā Valdeviejas, kurā bija tikai viens albergue. Tur arī palikām.
Aizgājām uz vietējo veikalu, kur olas pat pa vienai varēja nopirkt un sarunājām, ka es gatavošu. Protams, tas nebija viegli - viņš ir šefpavārs. Bet rezultāts esot bijis labs - pat esot ļoti garšojis! Vēlāk apskatījām mazo ciematiņu un iegājām kādā vietējā kafejnīcā, kur Neils satika savu ceļabiedru Patriku, kurš bija no Holandes. Neils ar Patriku pašā sākumā nogāja kādas 5 dienas. Viņš ceļu uzsācis arī no Holandes. Patriks pastāstīja kādēļ veic šo ceļu - viņa brālis gulēja komā un viņš sev apsolījis, ja brālis pamodīsies, tad viņš noies Santiago ceļu turp un atpakaļ.


15. diena
Šis rīta cēliens gan bija vēls un ceļu uzsākām tikai 9:00 no rīta. Pa ceļam pabrokastojām un visbeidzot nonācām Cruz de Ferro, kur bija milzīgs akmeņu kalns. Šī bija īpaša vieta, jo šeit visi ceļinieki atstāj līdz atvesto akmeni, kas simbolizē visu slikto, negatīvo, nevajadzīgo atstāt šeit un tālāk ceļu turpināt tīriem un atvieglotiem. Te īpaša sajūta valdīja.
Man diemžēl nebija akmentiņa no Latvijas, bet bija Daniela iedotais 4-stūru akmentiņš no vietas zem tilta "Zumbā".
Daniela dāvinājums bija ar dziļu nozīmi, jo akmenim bija 4stūri, kas mūsuprāt apzīmēja Eiropa, Austrālija, Dienvidāfrika un Kanāda - mūsu "Camino  Family" kopakmens. Uz tā uzrakstīju "Love" un "LV" un kopā ar 1 EUR mildiņas monētu noliku kaudzītē pie pārējiem.
Tagad iet bija daudz vieglāk :)
Nonācām kādā nesen uzceltā albergue, kurā arī vakariņojām.
Pie vakariņu galda satikām dažus citus piligrimus. Un viens no tiem, kāds vīrs no Francijas, kurš par laimi runāja angļu valodā, izteica, kādu ļoti vērtīgu domu: "Ja vari noiet 500km, tad varēsi noiet arī 2000 un vairāk km. Vēlāk distancei vairs nav nozīmes".
16.diena
Ir Līgo diena!!!
Biju bezgala priecīga un laimīga. Izstāstīju visu par mūsu Jaņu svinēšanas tradīcijām un protams kā neiztrūkstoša lieta Jāņos - alus! Šoreiz nedaudz vairāk kā parasti. Pa ceļam bijām salasījuši ķiršus. Ak, cik tie bija gardi!
Nonācām pilsētiņā Camponaraya un šeit arī palikām, jo bija sācies futbols, kur spēlēja Austrālija pret Spāniju. Futbols man sekoja it visur :D
17. diena
Rīts sākās raiti un bijām nogājuši jau kādus padsmit kilometrus, kad nonācām krustcelēs, kur ceļi šķirās. bija jāizvēlas vai skaists kalnu ceļš ar brīnumjaukiem skatiem, bet 1km garāks, vai vienmuļš ceļš gar ceļa malu.
Protams, izvēlējāmies kalnus. Laiks bija ļoti spiedīgs un taisījās tā kā uz lietu. Mani tas nedaudz uztrauca, jo nebija somas pārklājs. Kāpjot kalnā, kura augstums bija virs 2500m augsts pusceļā konstatēju, ka man ir beidzies ūdens. Tas nebija diez ko iepriecinoši un uz noguruma fona, tas satraukumu palielināja ļoti.





Ceļš vijās augšā lejā, augšā lejā un vairāk jau augšā nekā lejā. Punktu pielika mušas. Pirms lietus tās saradās kaudzēm un tik uzmācīgi centās apčamdīt manu seju, ausis, degumu. Tas bija neizturami. Biju tuvu izmisumam un līdz kamēr viena no mušām norāva manu pacietību un es nometu savas nūjas, apstājos, izlamājos un izraudājos no sirds. Par laimi Neils nepievērsa nekādu uzmanību un lēnām turpināja ceļu, pagaidot mani aiz stūra. Es paraudāju, nomierinājos, saņēmos un turpināju ceļu bez ūdens, bez spēka un ar mušām. Arī īstas pārliecības, ka ejam pa īsto ceļu nebija, bet neko darīt gājām vien uz priekšu.

Pamazām sāka līt.. Pēc mūsu aprēķiniem atlikuši bija vēl 4km. Līdz kamēr sāka zibeņot un lietus ar pērkonu pieņēmās spēkā. Taka veda lejup no kalna, kas padarīja gājienu grūtāku, jo viss svars gulās uz ceļu locītavām. Es vēl turējos, bet redzēju, ka Neilam nepavisam nav labi.
Pēc kāda brīža sāka jau gāzt, bet par laimi atradām ciematiņu un skrējām iekšā tuvākajā albergue. Jauka vieta ar veļas mašīnu un žāvētāju par 14€ - lieliski. Biju pārgurusi un tādēļ Neils solījas aiziet uz veikalu un uztaisīt vakariņas. Tās bija gardu gardās. Paēdis cilvēks - laimīgs cilvēks. Un nu varēja arī apskatīt ciematiņu. Lietus bija mitējies. Aizgājām līdz kafejnīcai un tur kā no zilām debesīm plauktā stāvēja mans mīļākais beļģu alus. Neticami. Šeit apstiprinājās, ka vienmēr pēc kaut kā ļoti grūta un smaga, nāk kaut kas labs un pozitīvs.


18.diena
Mans austrāliešu draugs Neil. Iet ar kādu kopā nav viegli, tāpat arī iet vienam nav viegli. Tāpēc reizi pa reizei gāju gan viena, gan ar kādu. Tomēr, kad gāju ar kādu, pēc kāda laika mēdzu mukt prom, jo likās, ka tā cilvēka paliek jau par daudz manī. Par laimi ejot ar Neilu bija vieglāk - varējām stundām ilgi neko nerunāt, tikai iet. Neuzbāzāmies ar muļķīgiem jautājumiem. Gājām katrs savu ceļu, tikai vienā laikā un vienā vietā.

Līdz plānotajai palikšanas vietai bija atlicis pavisam nedaudz. Bijām nogājuši jau daudz un spēks zuda ar katru soli. Nonākuši mazajā ciematā jau prieka pilnā smaidā mērķējām uz to vienīgo albergue, bet par vēlu - tā bija pilna. Un šeit par nožēlu atzinām, ka bijām kļūdījušies ar izvēli nepalikt iepriekšējā, tik ļoti skaistajā pilsētiņā.
Neko darīt gājām vēl 3km, kas jau dienas beigās likās tik neizturami smagi, ka sāku dusmoties pati uz sevi. Domāju, kāda Vella pēc es nepaliku tur, kur to varēja izdarīt..? skaistā, jaukā vietā.. būtu jau novilkusi tās drēbes, nomazgājusies un iespējams jau arī paēdusi... bet nē.. vēl 3km un paskatoties tālumā ceļš vijās stāvā kalnā.
Un kad šī dusmošanās bija sasniegusi augstāko punktu es sāku virzīties uz priekšu caur dusmām, kas rezultātā mani uzspēra augšā kalnā. Pašā kalna galā bija viena no naktsmītnēm. Pie tās bija soliņi, kur sēdēja daži piligrimi un ieraugot mani kāpjam šai kalnā, daži no tiem sāka mani iedrošināt sakot: "Tu to vari! Vēl pēdējie 10m, Saņemies!" Un atlaižot savas dusmas un smaidot, šo kalnu pievarēju un sasniedzu kalna virsotni. Piligrimi tur stāvēja un vienkārši aplaudēja man. Tā bija vienreizēja sajūta!

Esam Alto de Poio. Protams ejam iekšā pirmajā albergue un samaksājuši 6€, ejam lūkoties pēc dušas. Tur rinda. Labi, ja nav dušas, tad jāmeklē kaut kas ēdams. Te jau viss lielais trakums aiz muguras, kad sāku saprast apkārt notiekošo un intuīcija saka, ka jāmeklē cita vakariņu vieta. Pārgājām pāri ielai un tur priekša viesnīca, kura piedāvāja Piligrimu menue. Izskatījās silti un omulīgi. Vakariņas izcilas un apkalpo pats īpašnieks, kurš pēc kāda brīža interesējās, kur mēs nakšņosim. Kad pastāstījām, ka tepat pāri ielai, viņš pamāja ar galvu tādā rūpju pilnā skatienā. Neils aizgāja pēc jakas, jo diezgan vēss kļuva un atgriežoties viņš teica, ka nebūs viss labi tur palikt, jo istabiņā esot tikpat auksts cik ārā. Aizgāju pārbaudīt un tiešām. Arī dušas un viss pārējais nelikās nedz kārtīgs un tīrs, nedz mājīgs. Patiesībā briesmīgākā vieta kāda jebkad bija redzēta. Izlēmām palikt viesnīcā par papildus 20€. Un tā nebija kļūdaina izvēle. Tiku pie vannas, kuru nebiju redzējusi jau ilgi, ilgi :) Rezultātā viss beidzās labi, tikai neplānoti dārgi.

19.diena
Atkal noguļu līdz pēdējam un izejam tikai ap 9:00 :) Nogājuši 13km piestājām paēst. Tā kā nebiju brokastojusi apetīte bija milzīga. Svaigi spiesta apelsīna sula, salāti, kartupeļi un kafija ar pienu :)
Pēc kādiem 10km mežā atrodam dzērienu automātu, kur var dabūt limonādes, kolu un vēl visu ko :D tas šķiet dīvaini, bet gājēju šeit ir daudz un acīmredzot arī pieprasījums ir liels.

Nonākuši Sarria pilsētā biju izlēmusi, ka no nākamās dienas iesim atsevišķi. Atkal sajutu, ka gribu palikt viena. 


20.diena
No rīta Neils izgāja kādas 40min ātrāk. Atvadījāmies, pateicāmies viens otram par jauko ceļojumu kopā un teicām ardievas.
No šīs pilsētas sākās masveida piligrimu iešana, jo bija palikuši pēdējie 100km līdz Santiago de Compostela. Sāku iet. Sapratu, ka negribu vairs ne ar vienu ne iepazīties, ne runāt. Un te ceļotāju bija tiešām daudz. Tas bija smagi. Tādēļ es pieliku soli un gāju neapstājoties. Es sāku novērtēt cik patiesībā labi bija iet ar Nielu, jo ne viņš man krita uz nerviem, ne man bija jāpļāpā tukšas runas un vienmēr bija tāda drošības sajūta. Neko darīt, pati jau izlēmu palikt viena. Tā kā Neila temps bija ātrāks par manējo, es sapratu, ka panākt viņu nevarēšu. Sabozusies pati uz sevi 4 stundas gāju bez apstājas. Līdz nonācu kādā pilsētiņā, kur nolēmu piestāt un papusdienot. Ejot garām mazajām kafejnīcām neviena mani neuzrunāja un nolēmu paieties vēl mazliet. Pilsētiņas nomalē, lejā no kalna, bija kāda lielāka kafejnīca, izlēmu tur arī piestāt. Ejot arvien tuvāk, skatos - nevar būt! Mans austrāliešu draugs sēž pie galdiņa un raksta kartiņas! Tā nu ar milzu prieku nācu kāt un saku: "Tas ir liktenis :D mums jāturpina ceļš kopā!" Viņš protams izbrīnā un šokā prasa kā tas vispār iespējams, ka esmu šeit tik ātri.. Tad nu nolēmām turpināt ceļu kopā.


21.diena
Te saulainās dienas bija beigušās un ārā lija. Varētu teikt nevis lija, bet gāza kā no spaiņiem. Man bija viena problēma - manai somai nebija lietus pārsegs. Tad nu nācās izlīdzēties ar miskastes maisu :D  tā nu pa abiem sainženierējām lielisku pārsegu. 
Saule vai lietus Līva tik un tā smaida! :)
Piestājām kādā pilsētā, kur satiku atkal to vācieti un šoreiz noskaidroju viņa vārdu - Martins :) Tā bija vienreizēja satikšanās. Un ja tā padomā, Martins ir gājis ārprātīgā ātrumā. Mēs pirmoreiz satikāmies pirms es nobraucu to ceļa gabalu ar autobusu. Bet te mēs esam vienā vietā - apbrīnojami ar kādu ātrumu viņš gājis :)
Vakarā nonācām pilsētā Melide, kura bija slavena ar kādu astoņkāju restorānu. Tajā varēja dabūt visādu veidu astoņkājus. Pasūtījām grillētus ar čilli, klāt protams, baltvīns, kurš dzerams no mazām bļodiņām :) Samaksājuši par vakariņām 14€ devāmies pastaigā pa pilsētu. Šeit iegriezāmies kādā bārā un pasūtījām pa glāzei baltvīna - kā nu ne - samaksājām 2.50€ par 2 glāzēm vīna un klāt nāca uzkodas - grillēts astoņkājis ar čilli :D Lūk, kur vajadzēja nākt uzreiz! 


22.diena
Atkal vēlie putni kasījāmies ļoti ilgi kamēr uzsākām ceļu. Bet ejot ārā no pilsētas uzdūrāmies tirgum. Ak dieniņ, tas tik bija vareni - tie vītinātie gaļas blāķi, un siers un vēl un vēl un vēl... Nopirku prieka bikses ar margrietiņām :D Dikti priecīga par pirkumu soļojām tālāk. Iet bija mežonīgi grūti, jo sāpēja ikri. Tas iespējams, no tā ka iepriekš biju pārcentusies ar iešanu, vai teju skriešanu.
Neizturami, bet nekas cits jau neatlika - nācās vien iet. 

Līdz beidzot vakarpusē nonācām līdz ilgi meklētajam albergue. 






Šis albergue kā izrādījās piederēja krieviem. Kāda krievu sieviete ar dēlu pirms 15 gadiem bija pārcēlusies uz Spāniju, aprecējusies un nu dzīvo labi. Vīrs ir pavārs, kurš pagatavoja gardu, gardu maltīti. Bija dīvaini runāt krieviski, un arī Neils bija manāmā šokā par to, ka protu krievu valodu. Šī sieviete bija īsts krievu sievišķis ar tik atvērtu un plašu dvēseli - šķiet tajā vakarā viņa izstāstīja teju pus savas dzīves. Tā kā bijām krievu albergue, izlēmām tad arī iestiprināties pa krieviskam :D parādīju Neilam kā dzet šņabi un uzkost citronu! :D
Labi, ka pietika prāta apstāties pie otrā šota! 


23.diena
Nakts bija smieklīga, jo neviens nebija izgulējies izņemot 1 sievieti. Istabiņā bijām kādi 12, bet kādai sievietei bija ausīmdzirdamas problēmas ar krākšanu un runāšanu naktī. Viņa to darīja tik skaļi, ka pārējie nespēja pagulēt un vairs nekautrējoties zviedza skaļā balsī, bet tas neko nemainīja. Neviens nespēja viņu apklusināt. :D


un pēdējie 10km līdz Santiago... Sajūtas satraucošas, bet arī nedaudz bēdīgas, jo apzinājāmies, ka pavisam drīz mūsu ceļojums beigsies un gan man, gan Neilam būs jāatgrižas ierastajās sliedēs. 
Šeit pilsētas sākums - Santiago de Compostela - par to liecināja uzraksts uz žoga, kas bija briesmīgs. Mani pārsteidza šī pilsēta ar to, ka tā bija drūma, netīra un neizraisīja neko labu manās sajūtās. Biju vīlusies, bet cerēju, ka tomēr viss mainīsies, kad nonāksim līdz katedrālei.
Un te slavenā katedrāle! Liela, grandioza ēka. Bet rekonstrukcijā un ar stalažām. Izskatījās ne pēc kā... Mēs abi bijām apjukuši no redzētā. Man prātā šaudījās domas par tām gaidām ejot šo ceļu, par to, ka bija taču jābūt kaut kādai sajūtai.. bet tās nebija.. 
800km un nekā..

Saņēmām Piligrimu sertifikātu, kas apliecina, ka esam nogājuši Camino de Santiago, kuram būtībā jau nebija nekādas vērtības, jo viss tas īstais bija sirdīs... Lai vai kā, bet tik un tā bija tāda nepabeigtības sajūta. 
Izdarījām visus vakara rituālus, gājām skatīties pilsētu un atradām mazas jaukas vietiņas, kurā dzērām vīnu un pļāpājām par dzīvi. 

24.diena
Atradām mazu, jauku kafejnīcu ar dikti mīļu viesmīli. Brokastis - Kafija ar pienu, svaigi spiesta apelsīnu sula un grauzdēta maizīte. Neilam bija līdzi kaut kāds uz maizes smērējams brīnums, kas saucās vegemite :) sāļš. Bet garšoja labi.
Tad sekoja suvenīru sapirkšana - te to bija aumaļām.

Izlēmām apmeklēt Piligrimu misi. Un pēc tās bija ļoti laba sajūta, daudz labāka nekā iepriekšējā dienā. Mises laikā tika kūpināts vīraks - tāds milzīgs, cilvēka auguma trauks, kurš ar kādu 10 vīru palīdzību tika iešūpināts tik augstu, ka tas sniedzās līdz pat katedrāles griestiem.
Paēduši pusdienas un vēlreiz apskatīdami pilsētu devāmies ceļā uz Finisterru. Nogājām 21km un nonācām Negreira pilsētā. Tur vakariņas picērijā un jau laicīgi aizgājām gulēt.









25.diena
Gara diena - nogājām 34km līdz nonācām ciematiņā Olveiroa, kur bija maziņš veikaliņs un kafejnīca. Diena saulaina un jauka. Iekšā satraukums nerimstas it nemaz. Galvā grozās domas - a ko pēc tam? ko darīšu rīt, kad būs jāatgriežas? Gulēt gājām ļoti ātri, jo izlēmām celties nakts vidū un sākt iet, lai galamērķī būtu pa dienu, nevis vakarā.
26.diena
Pēdējā diena!
Sakām ceļu 4:36 no rīta. Ārā piķa tumsa. Ceļš vijas caur kalniem un norādes bija grūti saskatīt, jo neko nevar redzēt. Labi, ka biju paņēmusi lukturīti :)


Un ap 7:00 parādījās gaisma un neilgi pēc tam es arī sajutu TO īpašo sajūtu... tas notika tad, kad ieraudzīju ūdeni.. okeānu. Stāvēju tur un raudāju no laimes. No laimes pilnīgas!

Neils bija samocōjis savu celi un ap plkst. 9:00 kad nonācām pilsētā Cee, nācās uzkavēties ilgāk, jo vajaddzēja atpūtināt kājas. 



Finisterra - pasaules mala. Staigāju pa pludmali un vācu kastītē skaistos gliemežvākus, ko aizvest saviem mīļajiem. Tā kā visiem suvenīrus man neizdevās nopirkt, nodomāju, ka īsti gliemežvāciņi būs īstā dāvaniņa no šejienes. Šajā pilsēta dabūjām vēl vienu sertifikātu par to, ka esam nogājuši vēl papildus ceļu līdz piekrastei. Sameklējuši albergue, pārģērbušies, gājām baudīt to, kur bijām nonākuši. 
Sajūta bija fantastiska - brīva, īsta un neatkārtojama.
Visu garo ceļu biju stiepusi līdzi šifona kleitiņu, lai galamērķī pie okeāna uz klints malas to uzvilktu un izbaudītu vēju. Tieši tā kā sapņoju.





Šis bija mans neaizmirstamākais ceļojums. Ceļojums ar sevi. Ceļojums sevī. Tas bija ceļš, kurš nu ir pavēris man jaunas, daudzas iespēju durvis. 




Buen Camino!