Darbs māca darītāju..

Viss notiek tā kā tam jānotiek.. un vienu dienu sapratusi, ka ma vajag kustēties uz priekšu, izlēmu doties prom no pilsētas dzīves un braukt tuvāk kivi augļiem.

Saklausījusies visadus stāstus par to, ka Jaunēlandē var braukt lasīt kivi un nopelnīt kādu naudiņu, izlēmu, ka tas būtu interesanti un pavisam savādāk nekā līdz šim piedzīvotais.

Tad nu vienā vakarā izdomāju, ka nākamajā dienā došos uz reģionu, kur lasa kivi. Iepriekš noskatījusi darba piedāvājumus, sazinos ar personu, kurš “fīrē” strādniekus.  Epasts neko daudz neizsaka un saprotu, ka jāzvana un jājautā par darbu, dzīvošanu un parejām lietām… uzzvanu, bet saņemu vairāk jautājumu pretī nekā atbildes. Un viss notiek tā, ka jāatbrauc uz vietas un tad jāmeklē darbs. Dīvaini jau ir, bet nodomāju, labi - ir jāmēģina. Izskatīju palikšanas iespējas tajā mazajā ciematā, kur potenciālais darbs, bet neatradu nevienu brīvu vietu... tad nu sekoja lielā meklēšana citās pilsētiņās, un atradu vietu ar nosaukumu Te Puke (mamma teica, ka ļoti labi skan - tā kā Te Puķe :D), kura pēc atsauksmēm bija ļoti laba vieta. Tur atradu backpakeru hosteli un ļoti sakarīgu kontaktpersonu, kurš uzreiz atbildēja uz manu epastu un rezervēja vietu hostelī. 

Autobus. Dodos ceļā uz Te Puke :) 

Devos uz autoostu un pirku biļeti uz Te Puke. Brauciens bija kādas 6h un aplūkojot hosteļa atrašanās vietu, sapratu, ka tas ir kādus 7km no Te Puke centra... tātad jādomā kā lai nokļūstu tur, jo jau plkst.18:00 te ir tumšs. Man par laimi hosteļa menedžeris ir ļoti atsaucīgs un piedāvā man atbraukt pakaļ uz autoostu. Nodomāju, re cik forši. Tad nu nonācu hostelī, kurā mitinās ap 300 cilvēku (visi ir kivi lasītāji vai pakotāji) - WOW!
Tiku pie mazas kabīnītes 4 personām un dzīvojos kopā ar vēl 2 dāmām - Mariko no Japānas un Guen no Beļģijas. Hosteļa menedžeris, kas palīdz ar darba atrašanu, ieraugot mani noteica, ka kivi lasīšanai es būšot par īsu :D tātad atliek pakošana, bet pakotavās visas vietas jau ir aizņemtas, būšot jāgaida. Bet viņam esot viens draugs, kuram pieder maza pakotava un viņš uzjautās vai nav kāda brīva vietiņa priekš jaukās Latvju meitenes :D un pēc kādām 3 h, es uzzinu, ka ir brīva vietiņa un jau nākamajā rītā esmu tikusi pie darba un parakstu līgumu. 
Darbs nav ļoti grūts, bet ja pēdējie 7 gadi pavadīti sēžot ofisā pie datora, tad var just atšķirību, kad tiek fiziski strādāts. Labi, ka šī pakotava ir maziņa un tā ir tāda kā ģimene. Visi viens otru pazīst. Īpašnieki katru dienu izcep kādu kūku vai pīrāgu un pārtraukumā mēs varam mieloties. Arī augļi vienmēr ir uz galda :) Te ir iespēja nopirkt vietējos dārzeņus un augļus par daudz mazākām naudiņām nekā veikalā. Bet pats darbs ir saistīts ar kivi pakošanu un šķirošanu. Es tiešām izbaudu šo darbu, jo jūtu, ka daru, ko labu. Katrs kivi, kas nonāk pie manis tiek apskatīts un apmīļots un ar labo enerģiju nosūtīts vietējam tirgum vai eksportam. Un kas zin, varbūt pat līdz Latvijai :) 
Bet dzīvošana gan ir tāda - nu ar Dievu uz pusēm. Gulēšana kabīnītēs ir ļoti ok, bet koplietošanas telpas (virtuve, dušas, viesistaba.. ) uhhhh, 300 cilvēki nav maz. Un attiecīgi ne visi prot aiz sevis savākt. Tad nu esmu tādā kā sprostā, jo, lai tiktu uz darbu, vajadzīgs auto... bet, ja mainu dzīvesvietu, tad nav kā tikt uz darbu... Nu ir ko padomāt, bet patiesībā varbūt jānolaižas dažkārt uz zemes tā kārtīgāk un jāizjūt, kas tamlīdzīgs :) Pieredze, tā ir pieredze! 

Tā izskatās koplietošanas telpa

un virtuve.. 

Šeit esmu satikusi daudz jauniešus no visām pasaules malām, pat Renāru :) tautieti! Forši ir parunāties savā dzimtajā valodā. Interesanti, ka katram ir savs stāsts un savi piedzīvojumi, tad nu vakaros pēc darba, satiekamies koptelpās un pārrunājam piedzīvoto. Kas būs tālāk - dzīve rādīs :)

Te nu visiem skaidrs, kas ir vispopulārākais auglis šajā reģionā..

Regbijs

Kas tad tā par ceļošanu uz Jaunzēlandi, ja nezini par tik slaveno viņu regbiju. Ja godīgi, man nebija ne jausmas par to, līdz kamēr draugi, paziņas par to neiminējās. 

Vispār jua šis sporta veids man pašai šķiet pilnīgi nesaprotams un tā arī nekad nebiju iedziļinājusies šajā spēlē. Zināju tikai to, ka tie veči traki sit viens otru un skraida apkārt ar bumbu padusē :)

Tad nu pienāca brīdis un izdevība, aiziet pavērot šo spēli lielā stadionā, kurš bij divtik lielāks par mūsu Arēna Rīga. 

 

Hayden (pa kreisi), pie kā couchsurfoju piedāvāja aiziet uz regbija spēli (Dienvidāfrikas komanda pret vietējo Auklandes komandu "Blues") un turklāt ieminējās, ka zin vienu latviešu meiteni, kas arī ir ar mieru arī nākt uz spēli. Viktorija (pa labi). Nodomāju, jāaaa, tā tik būtu forša izdevība satikt kādu tautieti :) un pārējā kompānija: spāniete Kira (otrā no labās) un puiši kuriem vārdus neatceros, bet zinu, ka viens no viņiem ir Čīlietis otrs Spānis. Tads nu mēs tāds bariņš, viens otru nepazīstot, centāmies iedziļināties regbijā. Tiesa, nevienam no mums, izņemot Haydenu, nebija nekādas saprašanas par šo sporta veidu. 

Man radās pašai savs skaidrojums par spēles noteikumiem un terminaloģiju. 

Tātad viss notiek tā: 

- uz laukuma ir 15 spēlētāji katrā komandā un mērķis ir piezemēt bumbu aiz gala līnijas.

- drīkst izmantot visādus spēka paņēmienus, izņemot sist pa galvu un kaklu un griezt cilvēku kājām gaisā (t.i. tā kā mūsu "gradusņiks" kupenā)

- ja kāds no spēlētājiem noiet no laukuma, atpakļ nākt nedrīkst

- ja izdodās izlausties caur spēlētāju mūriem un piezemēt bumbu par to var dabūt 5 punktus (+2 punkti, ja trāpa sitienā pa vārtiem (tādi divi gari stabi))

Un tad daži manevri, ko veic spēlētāji:

Spider jebšu zirneklis - kad bariņš vīru saķerās kopā īpašā trvērienā un stumjās viens otram pretī. Apakšā kko dara ar bumbu, visticamāk padod to uz atpakaļu. 

Balerīna - kad tiek izmests auts, tad komanda saskrien bariņā un izvēlas vienu spēlētāju, kuru veikli paceļ gaisā, kā balerīnu, lai šis varētu noķert bumbu. Izskatās ļoti graciozi :)

Tad ievērojami labākie spēlētāji bija tie, kuriem bija garas bārdas un mati. Domāju, ka tas ir līdzīgi kā mūsu Lāčplēsim - viss spēks bija ausīs, tā viņiem - bārdā :) vispār forša spēle, man patika. Atmosfēra gan nebija tāda kā mūsu arēnā vērojot hokeju, bet tas jau drusku savādāk. Tomēr pieķēru sevi pie tā, ka es varētu būt diezgan labs fans, jo abus puslaikus ar aizrautību vēroju spēli.

Sarauj, sarauj... sarauj, sarauj.. Ēeeēeeēee... Latvija!

Un tagad pienācis laiks sekot līdzi mūsējiem hokejā :) Nebūs viegli, jo laika starpība ir pamatīga :D