pirmdiena, 2017. gada 12. jūnijs

Tur, kur deguns rāda..

Pēc pavadītajiem pāris mēnešiem Dienvidu salas ziemeļos, esmu atkal izlēmusi ņemt savu karieti un doties ceļā. Šoreiz braucu apskatīt salas otru pusi. Galamērķis - Queenstown'a. Tur mani mīļie kalni.
Lai gn laikapstāklis nav visai labvēlīgs - vai tad kāds var apturēt to, kas grib, tik ļoti grib?

Plānojot ceļojumu izmantoju kādu ļoti labu padomdevēju - NZFrenzy un arī labu aplikāciju Campermate, ja nu kādam noder. Diemžēl ceļš no Nelsonas uz Kaikouru ir slēgts, pagājušā gada zemestrīces dēļ, tādēļ nedaudz novirzamies no plānotā ceļa.

Saplānotais maršruts nelielajam Road Trip'am
Bet pirms došanās prom, nedaudz par piedzīvoto Nelson'ā. Atkal 2 darba vietas, bet tas jau labi, jo plānā ir iekrāt naudiņu, lai var atkal ceļot. Tātad cītīgi strādāju dārzniecībā un tidzniecības centra kafenē. Tā nu nopelnījusi naudiņu, izlemju doties ceļā, ar plānu būt Queenstownā uz savu dzimšanas dienu. Tātad ceļam tiek atvēlētas 10 dienas. šjos pāris mēnešos esmu iepazinusies un sadraudzējusies ar tiiiik foršiem cilvēkiem. Meitenes no Polijas (Michalina un Joanna) un super foršā Japāniete Miku. Un man par prieku satiku arī latviešu meiteni - Gerdu no Valmieras :) Tik forši bij satikt tautieti.

Meitenes atpūšās
Waimea Nursery tīms. Michalina, es un Miku.
Pirms došanās pavisam prom no Nelsonas, brīvajās dienās aizšāvu apskatīt tuvākos dabas brīnumus. Daba tik tiešām ir brīnumaina un neaprakstāmi skaista. Granīts, kas dabīgi izveidojies pāršķelta ābola veidolā, ir tūristu iecienīts un patiesi skaists.

Split apple rock.

Haizivs fileja Rig. Tiiik ļoti garšīga

Darbs ir likts pie malas un pārslēdzos uz dzīvi savā karietē. Plāns ir apskatīt skaito Golden Bay un turpināt ceļu pa Dienvidu salas Austrumu krastu.  Tā kā laiks ir ierobežots, neizdodas iziet slaveno Abel Tasman track, bet toties izdodas apskatīt tā apkārtni un skaistās pludmales. Abel Tasman ir Nīderlandiešu vīrs, kurš 1642. gadā atklājis daļu Austrālijas, Tasmānijas un nonācis arī līdz Jaunzēlandei. Tagad viņa vārdā ir nosaukt nacionālais parks, kalns un daudz citas svarīgas vietas un lietas. 

Jau no paša agra rīta esmu rzervējusi savu dzimšanas dienas dāvanu - lēcienu ar izpletni no 5km augstuma. Tieši virs Golden Bay. Tur no augšas var redzēt skaisto piekrasti, kalnus, okeānu un pat ziemeļu salu un Wellingtonu.

Mans pirmais lēciens ar izpletni.  
Gatava lēcienam
No augšas tas izskatās aptuveni tā :) 
Pēc mana lēciena esmu laimīga, apstulbusi un ar aizkritušām ausīm. Neiesaku lēkt, ja ir iesnas. Tas atsucas uz ausīm un rezultātā tur augšā izjutu milzīgas sāpes ausīs, bet pēc mirkļa tās pārgāja, kad izpletnis bija atvēries un mēs bijām nedaudz tuvāk zemei, izjutu laimi pilnīgu. Mieru. Klusumu. Un neaprakstāmu sājūtu. Ausis atgāja tikai trešajā dienā. Bet tas nemazināja sajūsmu par piedzīvīto. 
Nākamais galamērķis ir Wharariki pludmale, kas atrodas pašā Dienvidu salas augšpusē (t.i. ziemeļos)

Wharariki pludmale - viena no skaistķajām pludmalēm pasaulē.
Wharariki pludmale. Klints ar vairākām sejām
Wharariki pludmales saulriets.
Viena no foršajām mazajām pilsētiņām ir Takaka. Tā ir mana viena no mīļākajām vietām. Sajūtas šeit tādas gaišas radās. 

Takaka zīmējums uz ēkas sienas.

Iegriezos arī kādā zušu/lašu audzētavā, kurā varēja sastapt mazos zvēriņus - cūciņas, kaziņas, trušus un citus mājas zvērus.

Mazais, rozā pumpuriņš...

Nokļuvām Christchurch'ā, bet tā kā biju jau tur bijusi, neuzturējos pārāk ilgi un turpinājām ceļu lejā uz dienvidiem. Laika apstāklis gan nebija no tiem labākajiem un jo vairāk kustējāmies uz Dienvidiem, jo vēsāks kļuva. Līdz nonācām Moeraki, kur pvisam īpatnēji veidojumi no nogulumieža (mudstone) sasniedz pat līdz 3m diametrā.

Moeraki builders - manuprāt tas ir "Death Star" 
Tā lūk priecājos :)

Dodamies tālā un nonācām Dunedin pilsētā, kas ir otrā lielākā pilsēta Dienvidu salā. Tai nav ne vainas. Šeit atradām dušas ar karstu ūdeni  par baltu velti :) kas Jaunzēlandē ir tiešām retums. Šeit arī atrodas pasaules stāvākā iela.


World's steepest street - Baldwin street
Lūk tik stāva ir šī iela

Nākamā apstāšanās ir pie Tunnel Beach, kurā ir neaprakstāmi skaistas klintis un visādi dabas veidojumi. Tur tiešām ir visādi tuneļi un ūdenskritumi un augstas klintis.

Skats uz Tunnel Beach no augšas
Mazs, mazītiņš cilvēciņš :) 

Dodamies tālāk un te arī sasniegts tālākais Dienvidu punkts Jaunzēlandē. Vējš un lietus. Tāds suņa laiks :(

Tālākais Dienvidu punkts

Ir pienākušas Lieldienas un man nāk prātā ideja, ka arī ceļojot ir iespējams svinēt Lieldienas tā it kā es būtu mājas. Ar olu krāsošanu un "sišanos". Domāts darīts. Esam nonākuši Bluff un tā izskatās pēc lieliskas vietas, lai vilktu ārā gāzes plītiņu un katlus un olas :) Iepriekš sagatavotās sīpolu mizas cītīgi vadāju līdzi, bet pārējais nāk no dabas un no tā, kas pa rokai. 

Bluff - te tās slavenās austeres dzīvo
Lieldienu aktivitātes


un pats Lieldienu zaķis ar saviem burkāniem

Pēc Lieldienu aktivitātēm atrodam naktsvietu un no rīta esam Invercargill, kur dzīvo slavenais "World's fastest Indian" Iesaku noskatīties filmu, kas ir patiess stāsts par onkulīti Burt Monro no Invercargill, kurš pats uzķūnoja veco moci. Šī pilsētiņa ir forša, lai arī citi stāsta, ka te tādi lauki vien ir, man tā gan nešķiet. Pilsēta skaista, ar savu vēsturisko akcentu un visu nepieciešamo mierīgai dzīvošanai. 
Filma 
un te arī pats slavenais "indiānis" 

Pēc vairāku stundu ilgas skatīšanās uz močiem, devāmies tālāk un nākamais mēŗkis ir slavnais Milford Sound (Milforda fjordi). Tas ir viens no pasaules populārākajiem tūristu galamērķiem un pavisam noteikti vispopulārākais galamērķis Jaunzēlandē. Par laimi arī laika apstāklis ir labvēlīgs pēdējai ceļošanas dienai. Un beidzot spīd saule.


Milford Sound
Prieks un laime
Milijonu gadu vecie ūdenskritumi

Tāds nu gan sanāca mans ceļojums. Šeit ir ļoti, ļoti daudz, ko redzēt. Esmu izbraukājusi tās populārākās vietas, bet tās īpašās, kuras tikai zinātāji zin, tās vēl jāatklāj.
Esmu atgriezusies Queenstownā laikus un savu dzimšanas dienu nosvinu godam - uzkāpjot augstākajā kalnā, kas atrodas pilsētā - Ben Lomand - 1700m augsts, bet kāpjams ar visām četrām. Šāds kāpiens manuprāt man nav bijis nekad. Grūti? Jā, ļoti. Patika? Jā, ļoti. Vēlreiz? mmmm padomāšu :D Bet par visiem 100% bija to vērts.

Mana dzimšanas dienas ballīte
Skaistie skati kāpjot kalnā
Un šampanietis pašā virsotnē
un pelnītā dzimšanas dienas "kūka" :D 


Ceļojums nu ir galā, balle ir beigusies, laiks ķerties pie darba. Lai atkal var ceļot, redzēt just un izdzīvot :) Priekā!

trešdiena, 2017. gada 8. februāris

Ziema - vasarā, Jaunais Gads - pludmalē!

Mans ceļojums pa Rietumu krastu gāja uz beigām un pamazām sāku saprast, ka jādodas tēlāk. Gentle Annie's pavadīju teju nedēļu :) Ļoti negribējās doties prom no turienes. Tā vieta man nesa mieru un pat kripatiņu iedvesmas.

Gentle Annie kafejnīca/atpūtas telpa, kurā bija brīnišķīga atmosfēra.
Iedvesmas rezultāts - apgleznotie akmeņi

Tasman kemperu vieta - pasakaini skaisti
No Rietuma krasta devos uz saulaino Nelson pilsētu. Mans mēŗķis bija Blenheim, biju dzirdējusi, ka tas ir vīna reģions un tieši tur, manuprāt, bija iespēja atrast darbiņu. Biju iedomājusies, ka varētu strādāt kādā vīnogu laukā vai varbūt kādā vīna degustācijas vietā. Skaisti. Bet pirms tam bija vēl jānosvin Ziemassvētki un Jaunais Gads. Kur? Nebija ne jausmas.
Protams arī finanses sākušas spiest, tad nu nolēmu ieslēgt ekonomisko režīmu un atradu kādu kemperu vietu par 6$, kurš atradās Tasman, kas ir netālu no Nelsonas. Tur protams, pavērās skats uz Nelsonu, pludmali un vispār tiiiik burvīgo piekrasti.

Nākamajā rītā izlēmu doties tālāk un mēģināt saprast, kur būtu tāda forša vieta, kur varētu nosvinēt Ziemassvētkus. Patiesību sakot, gribējās būt pie okeāna. To sauli un pludmali un tik neierasto sajūtu. Tā es stūrēju tik pa lielceļu līdz kamēr nonācu Cable Bay. Tur satiku tos pašus cilvēkus, kurus biju redzējusi Gentle Annie's. Un lai vai cik smieklīgi neliktos, mēs uzreiz atpazinām viens otru un tik ļoti priecājāmies satikties, it kā būtu bijuši bērnības draugi. Kaut arī Gentle Annie's ar šo pāri biju tikai sasveicinājusies. Tā vārds pa vārdam un šie ielūdz mani uz kafiju. Es protams ielūgumu arī pieņemu un kā izrādās vīrs ir vācietis, bet sieva ir no Krievijas, kas dzīvo Vācija jau ilgu laiku. Viņi abi ir atbraukuši kāzu ceļojumā. Tad nu protams, aiziet - beidzot arī savas krievu valodas prasmes, šeit Jaunzēlandē, varēju pielietot. Lūk man arī uzradās kādi cilvēki ar kuriem kopā svinēt Ziemassvētkus. Turklāt šeit visi Ziemassvētkus svin 25.decembrī, bet mēs, latvieši, esam raduši svētkus sagaidīt 24.decembra vakarā, tāpat arī Vācieši. Tā nu mēs izlēmām pagatavot svētku vakariņas kopā. Bet pirms tam no rīta puses devos piepildīt savu interesanto vēlmi. Ļoti gaidīju šo pirmo ziemu vasarā :) Esot mājās nekādi nevarēju iedomāties svinēt Ziemassvētkus zem palmas, veldzēties ar vēsiem dzērieniem un uzņemt D vitamīnu pilnā jaudā.

Cable Bay - manas mājas Ziemassvētkos
Karstvīna vietā - auksts aliņš :D Priekā!
Tiku arī pie šokolādes kūkas Ziemassvētkiem par godu!

Bet laiks nestāv uz vietas un man jādodas tālāk. Saprotu, ka jātiek ir uz Blenheim, bet tik ļoti gribās vēl paceļot, redzēt, dzirdēt, sajust... Turies pie plāna un stūrēju pa lielceļu, līdz brīdim, kad ieraudzīju zīmi "French Pass 200m on left". Tajā mirklī, es pat teiktu - acumirklī, tika pieņemts lēmums, griezt pa kreisi un doties French Pass virzienā, kas ir teju tālākais Ziemeļu punkts Dienvidu salai. Zinu, ka arī kemperu vieta ir jāpiesaka caur internetu, jo tā vienmēr ir pilna, vēl jo vairāk šajā svētku laikā. Un zinu, ka tas ir brauciens 1,5h garumā vienā virzienā. Bet nespēju turēties pretī. Braucu. 
Braucot no Nelson uz Blenheim, nedaudz novirzījos no maršruta :D 
Pēc ārkārtīga skaista brauciena (es teiktu viena no visskaistākajiem braucieniem manā mūžā), nonācu French Pass. Kemperu vietā bija palikusi brīva viena vienīga vietiņa, kas par sakritību!!! Es tik priecīga iekārtojos un atkal devos uz pludmali :)

Nespēju noticēt tam, ko manas acis redz! 
Simtiem, tūkstošiem... šādu skatu pa ceļam uz French Pass
French Pass pludmale, kuras vienā malā ir vieta kemperiem
Nespēju atturēties no margrietiņu lauka...
Šeit esot saņēmu no kādas draudzenes Latvijā ziņu, ka viņas paziņa ir Jaunzēlandē un vēlas zināt ko vairāk par šo zemi. Tad nu mēs vienojamies, ka izpalīdzēšu un rezultātā es satiku vēl vienu latvieti pilnīgas nekurienes vidū. Kā gan tas tieši tā sakrita, kad es biju French Pass un tieši tajā vakarā viņš atkuģoja no Ziemeļu salas uz Dienvidu salu un izlēma atbraukt un parunāties. Puisis no Rīgas, bet kā izrādās dzīvo Amerikā jau gadus 10 - 15. Izstāstīju visu, ko zināju, ieteicu visu, ko varēju ieteikt un pļāpājām tā pat vien, par kaut ko un ne par ko. Bija forši, jo maz sanāk runāt Latviski... nav jau ar ko. Tik cik ar vecākiem sazvanoties. Tik cik negaidīti viņš uzradās, tik arī negaidīti pazuda :D viņš bija atceļojis uz Jaunzēlandi atvaļinājumā un bija tikai pāris nedēļas laika, lai redzētu šo skaisto zemi. Tā mēs draudzīgi atvadījāmies un devāmies katrs savu ceļu. Nākamo nakti pavadīju kādā fermā, kura izīrē savu pagamu kemperiem. Tur redzēju mājlopus un arī jāņtārpiņus - tas bij varenskaisti. Ūdenskritums un mazie džuņģļi un tiklīdz satumst, tā visās malās spīguļo. 

Mana draudzene - kaza!
Nonācu Pikton, vietā, kur iekuģo prāmis, kas kursē Ziemeļu - Dienvidu sala. Šeit es satiku vēl kādu mīļu cilvēku - Kristīni. Jā, vēl vienu Latvieti. Kristīni pazīstu no sen seniem vidusskolas laikiem un re - viņa ar šeit. Izdzīvojusies pa ziemeļu salu, atbraukusi uz Dienvidiem. Tiiiik forši bija viņu satikt. 

Tur tālumā... tur.. tur prāmī.. Kristīne brauc šurp! :)

Pavadīju kādu brīdi kopā ar Kristīni un viņas Holandiešu draudzeni, devos tālāk uz Blenheim. Tad nu beidzot es vēlā pēcpusdienā ierados savā galamērķī. Atradu lētāko naktsmītni un nolēmu palikt tur līdz pat Jaunajam Gadam. Bet pēc pavadītajām pāris dienām, sapratu, ka īsti nevaru te plaikt. Ne gluži izdevīgi, ne arī es zinu, ko lai daru, jo vieta, kur paliku (Seddon) ir ļoti maziņa, ar vienu mazu lauku veikaliņu un benzīntanku. Bez darba, bez plāna, gandrīz bez naudas... un arī bez interneta... saprotu, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Devos uz pilsētu... meklēt internetu. Protams McDonalds ir maģiskais punkts, kurā vienmēr var atrast internetu par brīvu. Lai vai cik man ļoti tā iestāde nepatiktu, nolemju tomēr palikt tajā un pameklēt kādas iespējas. Kas nu par daudzām iespējām, ja ir 29.decembris un visi cilvēki ir svētku noskaņojumā. Tomēr, mēģināts nav zaudēts. Lietoju Helpx, kas ir vietne, kurā cilvēki piedāvā naktsmājas, arī ēdienu par dažu stundu darba. Un kā reiz es ieraugu, ka netālu no Blenheim ir tādi cilvēki, kuriem vajag palīdzīgas rokas. Es uzrakstu vēstuli, protams necerot uz baigi lielo atsaucību. Bet kā nu ne - viņi atbild un piedāvā man doties ar viņiem svinēt Jauno Gadu. Un kad atgriezīsimies, tad arī sāksim strādāt :). Domāts darīts. Atradu adresi un devos turp. Iepazinos ar Jess un Dean - pāris ap gadiem 45, izbijuši militāristi, tagad savu dzīvi dzīvo ārpus pilsētas, audzēdami Feijola augļus. Ļoti, ļoti gards Jaunzēlandiešu auglis.

Feijola auglis
Savācu mantas un devos līdzi uz Robin Hood līci. Tur bija sabraukuši viņu radi un draugi - kopā bijām kādi 10 cilvēki. Visi protams vietējie Kiwi. Tā bija ļoti interesanta pieredze - svinēt ar svētkus ar vietējiem. Puiši no rīta brauca zvejot t.i nirt ūdenī un ķert zivis un meklēt delikateses - Pāua, kas garšo pēc kalmāriem. Mēs - meitenes tikmēr atpūtāmies - sauļojāmies, lasījām grāmatas, pļāpājām un vienkārši labi pavadījām laiku. Vecgada vakars, ja godīgi, bija tāds ļoti vienkāršs un mīļš. Nekādu salūtu, nekādu skaļu ālēšanos, vai piedzērušos cilvēku. Gulēt aizgāju uzreiz pēc pusnakts. Bet tad sākās vējš. Ļoti, ļoti spēcīgs vējš. Tāds, ka manu mazo telti purināja ne pa jokam. Tiklīdz iemigu, tā sajutu telts sitienu pa seju, jo līdz ar vēju tā liecās līdz pat zemei. Plkst. 5:00 no rīta un nebiju acis aizvērusi. Līdz kamēr izlēmām, ka pietiek jābrauc mājās. Vējš sasniedza 80km/h, kas ir aptuveni 22m/s. Izpūtas visus vecā gada nedarbus ārā :D

Robin Hood Bay, Jaunais Gads sagaidīts godam :)
Pāua - Jaunēlandiešu delikatesa
Saimniekmāja
Mana mazā būdiņa :)

Nemaz jau tik slikti nav :) tīri mājīgi un galvenais - silti :)
Mans rumaks! :)
un manas nīstās rozā puķes, kuras rāvu ārā atspĒrusies!
Lai gan nebija Feijola sezona, mājās darba bija tik un tā pāri pārēm. Darīju visādus darbiņus, gan dārza, gan remonta, gan uzkopšanas. Ravēju jaunaudzi - kādas 3-4 dienas... atsperdamās centos izraut tās nezāles. Tulznas uz rokām un ausis pilnas ar zemēm :D Bet prieka pilna, kad darbiņš bij padarīts. Tad demontējām ķieģeļa sienu virtuvē... tur jutos kā Arnolds Švarcnēgers :D pilnu tačku ar ķieģeļiem pāri visam laukam uz otru galu :D Tad tiku pie Feijola koku ziedu revidēšanas. Tiem ziedi par daudz, līdz ar to augļi ļoti maziņi, tā es un vēl viens palīgs (Francūzis) plūkājām kokus. Un viens no pēdējiem darbiņiem bija malkas gādāšana un krāmēšana. Tā mēs visi četri, zāģējām, cirtām (ar hidroulisko aparātu) un krāmējām malku. Par krāmēšanu man gan bija savs viedoklis, kurš palika pie manis, jo zināju, ka šiem ne laika, ne vēlmes ir krāmēt lēnām un kārtīgi. Iemācījos braukt ar mazo traktoriņu un piestūrēt piekabīti atpakaļgaitā! Pēc kārīga darba mums arī bija kārtīga atpūta ar džakūzī un aukstu alu :)
Lūk, pirmā diena... vēl smaidu :D
jo pie ceturtās rokas tulznās un nocepusies mugura :D
Viens no foršajiem darbiņiem, lasīt ķiršus un piebāzt pilnus vaigus :)

Palīdzu atbrīvoties no ķieģeļu sienas virtuvē 

Gādājam malku :)
Un super labā atpūta pēc kārtīgas darba dienas!
Höglund Art Gallery 
Nodzīvojos tur teju 2 nedēļas, līdz pienāca brīdis doties prom. Nebiju vēl atradusi darbu, bet sapratu, ka ir jākustas uz priekšu un jāmeklē darbs kur citur. Tā nu es nolēmu doties atpakaļ uz Nelsonu, jo tā likās, ka vajag. Nelsona, manuprāt, daudz dzīvāka un saulaināka nekā Blenheim... tāpēc atkal atradu mājas caur helpx. Šoreiz pavisam nejauši sanāca nokļūp pie ģimenes, kas nodarbojas ar stikla pūšanu. Es protams priecīga par tādu mākslu, uzreiz atcerējos par mūsu Līvānu rūpnīcu. Šeit dēls turpina tēva arodu un abi kopā ir uztaisījuši galeriju/darbnīcu un pēc senām metodēm darina visvisādus stikla izstrādājumus. Kā izrādās šie ir Zviedri. Kad dēlam bijis 1 gadiņš, visi esot pārcēlušies uz dzīvi Jaunzēlandē, bet tagad dēls ieprecējies un kļuvis par teju īstu kiwi. Man par prieku, protams, šie cilvēki zināju, kur ir Latvija un kas ir latvieši. Tā nu es sadraudzējos ar visu ģimeni un it īpaši ar abām mazajām meitenēm - Liliānu (4) un Isabellu (6). Darbīgās meitenes visu laiku nāk man palīgos. Šeit man ir dažādi darbiņi jādara - dārza, tīrīšanas, remonta (krāsošanas n visādi citādi interesanti darbiņi), ik dienu pa 3 stundām un par to pašai sava māja, tā teikt :) 


Mana foršā guļamistaba :)
Un viesistaba
Plosos ar kaķu zāli
Krāsoju grieatus, sienas un visu ko vien redzu :) 
Pirms
Procesā
Pēc

Valis :(
Pavisam netālu no mājām, kurās dzīvojos ir super skaista sala - Rabbit Island. Vēl pirms atbraukšanas, kad lūkojos kartē jutu, ka tā ir mana vieta! Un tiešām tā arī ir. Tik skaista pludmale, un galvenais neapdzīvota un dabīga. Te gan bēdīgi bija redzēt, ka tieši Jaunā gada priekšvakarā tika izskalots valis. Kuru tā arī nevarēja iedabūt atpakaļ ūdenī vai kā citādi izskustināt. Īsti nezinu, kas ar vali bija noticis, bet te nu viņš tā gulēja... beigts un pagalam. Šī bija mana pirmā reize, kad ieraudzīju vali. Bēdīgi.


Apstrādājot jaunos kociņus Waimea dārzniecībā
Paralēli manai strādāšanai/palīdzēšanai saimniekiem, es cītīgi meklēju darbu. Sākumā izbraucu visas vīna darītavas un prasīju vai nevajag kādu darbinieku. Varu darīt jebko un spēju ātri apgūt visu jauno... bet kā nenāca rokās tas darbiņš, tā nenāca... sāku apjaust, ka nu jau ir pagājuši 2 mēneši kopš sāku ceļot... un kopš man bija algots darbs... nauda ietu uz beigām.. un ir jādomā kaut kas ļoooooti steidzami. Metu visu kaunu pie malas un braucu visur, kur vien deguns rāda. Tomēr par primāro turu sezonas darbu, jo tādejādi varu pagarināt savu vīzu. Bija pienācis brīdis, kad arī tas vairs nebija tik svarīgi - tagad galvenais bija dabūt jebkādu darbu, ka tik darbs. biju iegriezusies Richmondas tirdzniecības centrā, lai iegādātos kādu pārtiku... un tur ieraudzīju, ka kafijas iestādē vajadzīga viesmīle (barista) uz pus slodzi. Pieteicos. Domāju - labāk nekā nekas. Un galvenais nav tālu no vietas, kur dzīvoju. Tad man ienāca prātā aizbraukt vēlreiz uz tām iestādēm, kurās biju pieteikusies darbā, lai saprastu, vai gaidīt un cerēt, vai nē.
Dažās no tām mani "atšuva" un paziņoja, ka neesot vairs vakances un visi vajadzīgie darbinieki ir jau pieņemti. Tad nu bija atlikusi pēdējā vieta - Waimea Nursery - dārzniecība, kurā tiek audzēti dažādi augļkoki un tiek veidotas un pārdotas labākās šķirnes. Kad ierados tur apjautāties, kā ar manu iesniegumi, administratore izvilka milzīgu mapi un prasīja kāds mans vārds. Pavadījusi kādas 10 minūtes rakājoties pa papīru kaudzi, viņa beidzot atrada manu aizpildīto anketu. Tad viņa apstiprināja, ka sazināsies ar mani un anketu nolika kaudzītes virspusē. Nākamajā dienā saņēmu zvanu, ka jāierodas uz pārunām. Un tai pat dienā, saņēmu zvanu arī no kafijas iestādes. Tā nu es pēc dažām dienām biju dabūjusi atkal 2 darbus vienlaicīgi :) Dārzniecībā darbu sāku darba dienās plkst.7 no rīta lun beidzu 15:15, bet savukārt kafejnīcā strādāju puslodzi un tikai pa brīvdienām :)
Muffin Break - neliela kafejnīca,
tirdzniecības centra vidū.
Jauna parūka :D 
No prieka un laimes izdomāju, ka vajag kaut ko jaunu - un še kur rekur tiku pie jaunas frizūras un jauna hobija. Kādā lietainās dienas pievakarē izdomāju, ka varētu uzzīmēt mandalu. Un tā kaut kā aizrāva mani tā mandalu zīmēšana :)


Mans jaunais hobijs un pirmā mandala!

Par godu mazajai Isabellai dzimšanas dienā,
uztaisīju viņai mandalu krāsojamo grāmatu

...arī ar maķonīšiem :)

Lūk tā man klājas :) cik ilgi būšu šeit - nezinu. Ko darīšu tālāk - arī nezinu. Zinu tikai to, ka man patīk un esmu dikti priecīga, ka varu būt šeit - elpot, dzīvot, smieties :)