Jaunzēlande manā dzīvē

Laikam ir pienācis brīdis, kad gribu pastāstīt par piedzīvoto, par sajūtām un to kas tad īsti notiek... 

Jā, esmu Jaunzēlandē :)

Jautāsiet, ko šeit daru? Atbildēšu, ka dzīvoju :)

Kāpēc to daru? Tāpēc, ka gribu un varu :)

Kāpēc Jaunzēlande? Tāpēc, ka man kā agrāk likās nesasniedzama, tāla un skaista zeme. Tāpēc, ka neesmu vēl izlasījusi Kapteiņa Granta bērnus un tāpēc, ka dzīve man deva tādu iespēju šeit būt (vai arī pati sev devu tādu iespēju). 

Nu jau esmu nodzīvojusies pa Jaunzēlandi 3 nedēļas. Un saņēmusi pietiekami daudz emociju, varu tās paust uz āru. 

Īsumā, kas tad ir vajadzīgs, lai nokļūtu šeit. 

1. un galvenā lieta - GRIBĒT!

2. pieteikties visas noformēšanai var šeit, izvēloties attiecīgo vīzas veidu. Manā gadījumā tā ir Holiday working visa (der tiem kam vēl nav 30 gadu) tas maksā ap 100 EUR.

3. Iziet ārsta komisiju t.i. piereģistrēties speciālā sistēmā, ko iespējams izdarīt Dr.Caunes privātpraksē (Līvija Caune-Kažociņa), kas ir Jaunzēlandes imigrācijas dienesta sertificēta iestāde (vienīgā Latvijā), Elizabetes iela 2, Rīga. Protams tas maksā - aptuveni 15 EUR.

4. Uztaisīt rentgenu plaušām, ko var izdarīt tikai ARSā, jo arī tā iestāde ir apstiprināta kā derīga Jaunzēlandes vīzas iesniegšanai. Maksā ap 40 EUR. 

5. Sakopotie matreāli tiek nosūtīti Imigrācijas dienestam un tad vien jāgaida tik atbilde. Ilgu laiku neaizņem - nedēļu, divas. Kad epasts ar atbildi saņemts, jāizdrukā vīza un gatavs.

6. Biļetes un apdrošināšana. Nu tas jau katram pašām kārtojams pēc saviem ieskatiem, bet es izmantoju Skyscanner un apdrošināšanu iegādājos TE. 

7. Sakrāt naudiņu, lai varētu ieceļot šai zemē  - 4200NZD vai 2500EUR (un paņemt bankas apstiprinātu konta atlikuma izdruku, katram gadījumam)

8. Sēsties lidmašīnā un doties! :)

Lūk arī mans ceļojums sākās... Sakravāju 2 somas, vienu lielāku,  otru mazāku un devos uz lidostu. Prātā domas par to, ka īsti nezinu, ko darīšu Jaunzēlandē, kas mani tur sagaida un vai vispār gaida. Bet neticami mierīga biju. Mani mīļie - Tētis, Keita, Ina, Jānis, Mārtiņš, Zane sabraukuši mani pavadīt uz lidostu. Zinu, ka nedrīkstu tagad ņemt un pinkšķēt par to, ka viņi visi man tik ļoti pietrūks, jo braucu tak uz gadu prom. Turos un cenšos smaidīt, jokot un visādi citādi rādīt, ka viss taču ir labi ( un viss tik tiešām bija labi, jo es tak savu sapnīti piepildīt braucu). Vēl pēdējā tēja visiem kopā un tad jau virzamies uz lidmašīnas pusi. Visi tādi apklusuši. Nu neko. Būs labi nodomāju. Keita kā pielipusi jau kuro dienu, nelaiž roku vaļā, neattiet ne sekundi (bērni tiešām prot JUST). Sabučoju visus un pietupusies pie manas mīļās Keitas saprotu, ka tas viss, nespēju noturēt asaras, jo Keita cieši skatās manās acīs un prasa " Krustmāt, kad Tu brausi ciemos?". Nu atvadas tādas ir - skumīgas. 

Saprotu, ka Latvija un Rīga man ir ļoti, ļoti mīļa un zinu, ka reiz man tur Kurzemē būs... :)

Mans kopējais ceļojums ilgst 36 stundas. 

Rīga - Stambula - Uramqi (Ķīna) - Baiyun (Ķīna) - Auckland

Un lai vai cik smieklīgi nebūtu, katrā no pieturām man jāizņem bagāža un jāiečekojas pa jaunam. Kas visu padara nedaudz saspringtāku, bet toties laiks pazib nemanāmi. 

Tā kā iepriekš nekad nebiju bijusi Turcijā, Stambulas lidosta man šķiet ļoti skaļa. Darbinieki dažkārt pieceļas kājās, pākāpjas kaut kur un pabļaustās, lai sasauktu kādu :) Nu tā vienkārši. Viena lieta, kas pārsteidza, lidostā nav pieejams wi-fi, nekur. Nu nav jau lielā skāde, bet domāju par pulksteni, jo saprotu, ka ceļojot pāri pasaulei varu saputroties laika skaitīšanā. Diemžēl mana enerģētika un magnētiskais lauks neļauj man nēsāt rokas pulksteni :D Tāpēc uzticos iphonam... bet ja nav interneta, tad diemžēl arī iphones nevar palīdzēt. Turcijas lidostā, man prasa galamērķi un liek uzrādīt Jaunzēlandes vīzu. Viss kārtībā, vīza kabatā. Pamanu kādu Turku iezīmi - kad satiekas vīrieši viņi sasveicinās pieliekot pieri, precīzāk deniņus viens otram klāt abās pusēs (Īsi pirms Jaunzēlandes ceļojuma, mēs ar Zanīti bijām Gruzijā, tur vīrieši sasveicinās dodot buču uz abiem vaigiem). Uzreiz iedomājos par mūsu tautiešiem. Cik atturīgi, bet tomēr vīrišķīgi ir rokas spiedieni :) Nav jau ne vainas nevienam sasveicināšanās veidam, galvenais, lai cilvēki laipni un sirsnīgi būtu. 

Atrodu savu vārteju un nostājos rindā, tā kā nākamais pieturas punkts ir Ķīna, es jūtos kā melnā avs starp pārējiem ceļotājiem. Pārlaižot acis pāri cilvēku pūlim, pamanu kādu kungu, kas tāpat kā es atšķiras no pūļa. Nopētu (kā jau latviešiem pienākas - tā no galvas līdz kājām :D), pamanu apavus, portfeli, uzvalku, rokaspulksteni, un nopietno sejas izteiksmi. Saprotu, ka nopietns vīrs. Stāvu, dungoju sevī kādu dundundziesmiņu līdz pamanu, ka šis vīrs stāv rindā man blakus. Jā, arī parfīms liek manīt, ka noteikti ir kāds biznesa cilvēks. Un te pēc kāda brīža, kungs mani uzrunā. Tīrā krievu valodā, jautājot kaut ko par izveidojušos dubulto rindu (pat neatceros, ko tieši viņš jautāja, bet vienozīmīgi viņš bija pārliecināts, ka runāju krieviski). Izrādās šis kungs ir profesors, etnogrāfiskajā zinātnē, vairāku universitāšu Rektors un vispār gudrs vīrs. Kā par brīnumu, mūsu sēdvietas ir tieši viens otram blakus. Interesants sarunu biedrs, gandrīz visu ceļu runājām par tautām, valodām un pieredzēm. Kā vēlāk noskaidroju, viņš bija mani pamanījis jau pašā sākumā (un protams, ja viena zilacaina ar rudiem matiem un gaišu ādu, stāv starp milzumdaudz aziātiem) un nopētījis ar savu profesionālo aci, sapratis, ka visticamāk izcelsme nāk no tatārisko tautu pārstāvjiem (man par lielu izbrīnu!). Viņš prasa visādus specifiskus vārdus latviešu valodā, kas ļauj viņam saprast, kā tad mūsu valoda ir būvēta. Un, kas par pārsteigumu, viņš nedaudz padomājot prasa: Vai gadījumā mums nav tāds eposs "Lāčplēsis", izrunājot to tīrā latviešu valodā. Man acis uz kātiņiem. 

Ierodamies Uramqi (Ķīna), pasu kontrole. Man ir 2 stundas līdz nākošajam lidojumam. Domāju, kas tur liels, pase, vīza, soma, check-in un atkal lidmašīnā. Nekā. Pasu kontrole cītīgi pēta manu pasi. Un paziņo, ka nekad tādu nav redzējuši un ka nepieciešama ir pārbaude. Tad nu paņēmuši manu pasi, aiziet uz citu telpu pārbaudīt to. Man par pārsteigumu (atkal) te visi runā krieviski. Visas norādes ir ķīniešu, angļu un krievu valodās. Un lidostas darbinieki mani uzrunā krieviski (šo nebiju gaidījusi). Stāvu 10 min, gaidu savu pasi. S'tavu 20.. 30... sāku drusku satraukties, ka varu nepaspēt uz nākamo lidojumu. Profesors nepamet mani un gaida līdz ar mani. Gaidu 40 min, gaidu stundu (nu jau manā sejā sāk parādīties neliels izmisums), līdz beidzot jā, viss kārtībā, pase atdota, varu skriet. Ko arī daru. Atri atvados no profesora un skrienu kur kājas nesdama :D paspēju. Esmu pusceļā, bet šķiet, ka jau ceļoju neskaitāmas dienas. 

Nākamajā Ķīnas pieturā Baiyun viss kārtībā, ātri tieku lidmašīnā un saprotu, ka pēdējās 10h lidojuma un būšu galā. Netālu sēdošais puisis uzrunā mani ārkārtīgi pieklājīgā formā un jautā vai es lidoju uz Auklandi (diez kur gan mēs visa lidmašīna lidojam :D) Saku jā. Šis jautā vai drīkst kopā ar mani doties, jo pirmoreiz dzīvē lido uz Jaunzēlandi (pie sevis nodomāju - he heee, laikam izskatos, ka visu zinu un varu :D ) Protams, atbildu. Tad nu jaunais puisis, kas brauc uz Jaunzēlandi studēt man stāsta kāda dzīve ir Ķīnā un kā vispār viss tur notiekās. No tām dažām stundām Ķīnas lidostā, saprotu, cik pie mums, Latvijā ir mierīgi un klusi. Cik mums maz cilvēku apkārt :) 

Ielidojam Auklandē. Akkkkk, cik es priecīga! Vienīgā lieta, kas mani nedaudz uztrauc ir tas dzērveņu medalus, kas manā somā ir (ciema kukulis kātiek strikti kontrolēts. Aizpildot anketu par to, kas manā somā ir/nav, godīgu atbildu, ka man ir aliņš un pārgājienu apavi. Tas nozīmē, ka jāiet atssevišķa pārbaude, lai pārliecinātos, ka neievedu nekādus kaitēkļus valstī. Sagaidu rindu un atveru somu, neviens pat nepievērš uzmanību manam aliņam :) pārbauda vai apavi tīri un uzjautā kaut ko, ko es nesaprotu. Mēģinu vēlreiz, atkal nekā. Metene rāda ar rokām trīstūri sev virs galvas un saka "Tan", man acis lielas... līdz beidzot viņa saka "camping" un saprotu, ka tas iepriekšējais vārds bija "Tent"  - Do you have a tent with you? Akkk, saku ka nē, tikai guļammaiss. Drusku aprunājamies un viss kārtībā. Stumjos ar savām somām ārā uz izeju. Un tur jau mani sagaida sen neredzētais draugs Neils. Kā jau iepriekš norunājuši - tā būtu lieliska iespēja kopā paceļot. 

Tātad Auklande - pirmais iespaids - jā, ļoti dzīvelīga, ļoti aizņemta un ļoti internacionāla. Atrodam hosteli, nedaudz atpūšos un tad ejam izpētīt pilsētu. Man jau kā mazpilsētas meitenei acis lielas un zibcinās uz visām pusēm. Pavadam pāris dienas Auklandē un tad laižam pakaļ mazajam busiņam, lai dotos Hipiju cienīgā tūrē pa Ziemeļu salu. 

Neils jau parūpējies par būsiņa rezervāciju un nepieciešamo atļauju iegādi (nemaz tā kurā katrā vietā nevar nakšņot, ir speciāli ierīkotas vietas ar dažādu līmeņu komfortu. Dažās ir ūdens un pat karsta duša, dažās tikai parkinga vieta) Bet kā izrādās tieši tajās, kurās ir karstā duša mūsu caurlaide ir nederīga, jāpiemaksā 20$ no personas par naksņošanu savā kempervāģī!!! Katra diena nāca ar visādiem pārsteigumiem. Un patiesi forši bija plānot pašiem savu ceļojumu. Man bija paķēries žurnāls no lidostas par labākajām vietām kas apskatāmas Jaunzēlandē un ņemot talkā info centru ieteikumus, devāmies kur deguns rāda. Lielākotiess paļaujoties uz savām sajūtām vai nejaušību par vietām kur vēlamies nokļūt. 

Hobbitu zeme. Jā, vieta, kur tika filmēta mākslas filma Hobitts un daļa Gredzena pavēlnieka.

Ūdenskritums tur aiz muguras, bet kurš gan uz to skatās :D

Lūk tāda ir reakcija, kad kāds tik ļoti ilgojies pēc okeāna. Silta okeāna.

Hot water beach. Vieta, kur no zemes dzīlēm nāk karsts ūdens. Kad pienāk paisuma brīdis, sanāk vesels bariņš cilvēku ar lāpstām un sāk rakt īpašās vietās t.i. vietās, kur zem smiltīm tek karsts ūdens. Tad nu katrs uztaisa tādu kā vanniņu un plunčājās. Smieklīgi - bet forši.

Mūžīgi jau neceļosi tā apkārt (bet kas to lai zin!!!), saprotu, ka esot tūrists nauda žvīkst uz urrā un maciņš ļoti ātri plokst. Ja jāsalīdzina ar Latviju, tad i labāk nemaz to nedarīt. It īpaši tad, ja esi tik tikko kā atgiezies no Gruzijas, kur visu dali uz 3 un priecājies, ka vari dzīvot uz nebēdu. šeit visu jāreizina ar 3. Uhhh, laiskumam pienāk gals. 

Ir svētdiena. Esmu pašā Auklandes centrā, hostelī. Saprotu, ka tālāka plāna man nav. Ar orientēšanos man arī tā - ar Dievu uz pusēm. Ir jau forši, ka kāds ir blakus un parūpējas par Tevi, pastāsta kur kas atrodas un vienmēr zin ceļu uz mājām. Bet nu - viss pašai. Un vai tad tā nav bijis vienmēr? Pati. Pati. Pati. Še Tev. :D Par laimi hostelī bija tāda iespēja, kā saņemt visu informāciju  par nepieciešamajiem dokumentiem bankas kontu atvēršanai un nodokļu numura saņemšanai (bez kura nu nekādi nesanāks atrast darbu). Papīri, papīri un lietas pamazām sāk kārtoties. Viens iesniegums pēc otra. Laimīgā kārtā paiet pāris dienas un esmu norunājusi tikšanos ar bankas aģentu, lai atvērtu kontu. 

Lai legalizētos nepieciešams:

Bankas konta atvēršanai

1. Pase kopija

2. Vīza

3. Vietējā adrese, kurā uzturies

4. Apstiprinājuma vēstule no esošās dzīvesvietas

5. Depozīts (500$ apmērā)

IDR numura saņemšanai

1.Pases kopija

2.Vīza

3. Aizpildīta anketa numura saņemšanai

4. Bankas apstiprinājums par konta atvēršnu

5. Bankas apstiprināts konta izraksts

Vienā brīdī jūtos pavisam nelāgi... Bez dzīves vietas, bez darba, viena.. svešumā.. Klīstot no viena stūra uz otru. Kāpēc klīstot? Ak, centrālajā hostelī visas manas drēbes sāka ost pēc hlora.. līdz kamēr pamanīju, ka manā gultā dzīvo vairāk par vienu iemītnieku - t.i. mazās, "jaukās" blusumātes!!!!! Mērs man bija pilns un maksāt 33$ par nakti, kur pat normāli uzturēties nevaru, bija par daudz.. nolēmu meklēt ko citu. Atradu kādu jauku vietu 10 min gājienā no centra, par 25$. BET. Man ir 2 lielas somas, kuras būtu nereāli stiept līdzi. Tad nu plāns bija sekojošs - lielo somu atstāt centrā, bagāžas noliktavā un skraidīt apkart ar mazo mugursomu (kas nemaz tik maza nebija). Tā arī darīju. Vienīgā problēma - foršajā hostelī turpmākās nedēļas viss jau bija rezervēts. Dabūju 1 nakti tikai. Nākamā nakts blusu mājā un tad veiksmīgi atkal tiku pie foršā hosteļa. Lūk tādēļ bija sajūta, ka klīstu kā Dieva nepieņemtais. Bet rītā, kad atvēru bankas kontu, krāsa jau likās košākas, saule spožāka un vispār dzīve laba :D 

Bet tomēr - minimālā summa 25EUR par gultasvietu + ēdamais, man likās, ka drīz vien tas atvērtais konts būs pliks un caurs. Tad nu sāku meklēt citus variantus. Atradu. Couchsurfingu. Pirmoreiz dzīvē. Bet par laimi paveicās un varu teikt, ka uz pasaules ir ārkārtīgi jauki, forši un izpalīdzīgi cilvēki. Kuri neko neprasa, bet vienkārši dod (no šī mums visiem būtu jāmācās, arī man). Dzīvoju savā istabā ar savu vannas istabu. Vispār viena, jo īpašniekam darīšanas un šis atstāj savas mājas atslēgas, signalizācijas kodu un ledusskapi :) Man kā latvietei, parastajai, ir grūti pieņemt tādu vienkāršu laipnību un jūtos visu laiku parādā. Nomazgāju traukus. Uzkopu māju. Nu vismaz kāds labums viņam no manis :)

Plānoju tā padzīvoties nedēļu un tad doties vēlreiz neaizmirstamajā meditācijas ceļojumā -Vipassana (skatīt iepriekšējo bloga ierakstu), kas notiek tepat netālu. Un man par prieku Vipassana kurss sākas tieši manā dzimšanas dienā. Lūk tā. Par plānie tālakiem - dzīve rādīs. Pēc Vipasanas meklēšu darbu un zinu, ka dzīve ir viens brīnumains piedzīvojums. Jāmēģina to izdzīvot cik vien var!

#lovemylife