Gruzija

Šoreiz gribu padalīties savā pieredzē par Gruziju.

Par laimi man ir sanācis tur būt pāris reizes un vienu varu teikt droši - ir to vērts. Protams, jāsaprot ar kādu mērķi tiek ceļots un ko sirds vēlās? kā jau ceļojot jebkur - ja ļaujas notiekošajam, tad noteikti var pielasīt pilnu bagāžu ar sajūtām, iespaidiem un foršiem piedzīvojumiem. 

Tbilisi. Skats uz vecpilsētu

Mans pirmais ceļojums uz Gruziju bija 2016. gadā, pašā marta sākumā. Kad ziemas sezona tikpat kā beigusies un protams vasaras sezona vēl nesākusies. Kas patiesībā bija diezgan labi, jo nebija čum un mudž tūristu visapkārt. 

Un tā jau saka, ka nekas nenotiek tā pat vien. Vienu vakaru saņēmu reklāmas epastu no AirBaltic par lētajām biļetēm un rullējot listi ar galamērķiem ieraudzīju Tbilisi. Domāju, hmmm kaut kur dzirdēta vieta. Un jā, atcerējos. Viens no gardajiem Gruzīnu vīniem tieši tā arī saucas - Tbilisi :) Tad nu domāts, darīts. Loģiski, ja jau vīns garšīgs, tad jau arī pati vieta varētu būt “garšīga”. Toreiz uz Gruzīju devāmies ar Zani. Abas neko, tiešām pilnīgi neko nezinādamas par Gruziju, izlēmām eh - kas mums, jaunām, neprecētām - laižam dzīvē. 

Biļetes kabatā. Laiks līdz ceļojumam vēl gana, tad nu ar plānošanu nesteidzāmies. Un vispār kaut kā daudz darāmā sakrājies bija un pat īsti nesatraucos par Gruzijas izzināšanu pirms brauciena. Tad kādā no pārgājieniem satiku dikti jauku meiteni arī vārdā Zane, kurai izstāstīju par gaidāmo braucienu un viņa savukārt ieminējās, ka pazīst kādu citu meiteni, kura Gruziju mīl ar visu sirdi un dvēseli ( tā jau notiek  - vienmēr kādam ir paziņu paziņa, kas kaut ko zin vai var izpalīdzēt :) ) Saņēmusi kontaktinformāciju beidzot sazinājos ar Asnāti un pārrunājām dažas galvenās nianses par Gruziju. Viņas ieteikumi mums bija zelta vērti un mēs ņēmām visu, ko mums dod. Tā tika noorganizētas naktsmājas Tbilisi ar visu sagaidīšanu lidostā. Ar plānu atgriezties mājās 6 dienas pirms mana pirmā lielā ceļojuma uz Jaunzēlandi. Tā teikt ieslēdzām savu ceļojuma “mode”, sakravājām mantas un devāmies ceļā. 

Lidostā mūs sagaidīja foršais hosteļa īpašnieks Miša. Ar papīra lapu rokā uz kura uzrakstīts "Rock’n’Roll hostel", viņš stāvēja un gaidīja divas meitenes “iz pri Baltiki”. Miša un Mzia ir ļoti forši un laipni cilvēki. Ja esi Tbilisi un meklē naktsmājas, es noteikti viņus iesaku. Booking.com liks Šeit. Par laimi, viņi abi ļoti labi runā krieviski un mēs varējām komunicēt ļoti vienkārši. Kopumā Gruzijā runā vairāk krievu valodā, it īpaši ārpus pilsētas un cilvēki, kuri piedzīvojuši Padomju laikus. Jaunieši protams, krievu valodu tikpat kā vairs neprot, bet toties prot angļu valodu. 

Pirmais iespaids par Gruziju un Tbilisi bija ļoti krāsains ar lieliem kontrastiem. Tbilisi dzīvo aptuveni 1 milijons cilvēku (mhm - puse no Latvijas) un tā ļoti krāsaina un dažāda ar visiem plusiem un mīnusiem. Par vienu man gan nedaudz bēdīgi - Gruzijā dzīvo ļoti bagati cilvēki un ļoti nabadzīgi cilvēki, bet vidusmērs - salīdzinoši maz. Tad nu staigājot pa ielām var redzēt graustus un pilis vienu otram blakus. Klaiņojošus suņus un vietām diezgan piesārņoto vidi. Arī Padomija tur vēļ ļoti jūtama un redzama. Bet to visi atspēko cilvēku plašās un labās sirdis. Tik viesmīlīgus un laipnus cilvēkus es vēl nebiju satikusi (protams ar dažiem izņēmumiem, kuri mūsos saskatīja tikai dolāru zīmes).  Vecpilsēta skaista un tiešām veca jebšu sena. 

Art cafe. Mūsu mīļākā vieta

Vienā no dienām, kad staigājām apkārt pa pilsētu ievērojām kādu ārkātīgi omulīgu kafejnīcu, kurā dabūjām super garšīgas brokastu pankūkas. Šī vieta izrādījās ļoti īpaša un vēl īpašāka tiem, kas vadīja šo iestādi. Tā bija izveidota pateicoties projektam ar kādas Šveices organizācijas palīdzību, lai atbalstītu īpašus cilvēkus, kuri cenšas integrēties sabiedrībām pēc dažādām traumām (vairāk psiholoģiskām nekā fiziskām). Tur mēs satikām tik vienreizējus cilvēkus un pamazām sadraudzējāmies tik ļoti, ka tikām uzaicinātas uz vadītājas dzimšanas dienas ballīti. 

Krāsu un otu veikals

Dažas no skaistajām gleznām iekš Art cafe

Tad nu abas meklējām, ko mēs varētu uzdāvināt tik vienreizējiem cilvēkiem. Un tā kā mēs ar Zani abas sirdī “mākslinieces”, atradām mākslinieku veikaliņu un sapirkām otas un krāsas un audeklu. Tad nu gāja vaļā :D Žvīks žvāks, otas un krāsas pa gaisu… uztapinājām gleznas un devāmies  uz ballīti. 

Tur mūs sgaidīja kā senus, ilgi neredzētus draugus un pieņēma mūsu dāvanas un pat pagodināja ar to piekāršanu pie sienas tai foršajā kafejnīcā. 
Tur arī pirmo reizi noprovējām tradicinālo dzērienu Čača. 80 grādu stiprs dēriens, kas pagatavots no vīnogām. Jēziņ :) 

Pēc dažām pavadītajām dienām Tbilisi sapratām, ka vajag tomēr redzēt kalnus un pēc Asnātes ieteikuma izdomājām laist uz Kazbegi. 

Un mūsu hosteļa īpašnieki atkal ātri visu saorganizēja un sarunāja, gan naktsmājas, gan nokļūšanu. Tad nu mēs ļāvāmies un devāmies atkal ceļā. Mzia un Miša pazina cilvēkus pie kā mēs palikām Stepansmindā (Hostel Nina). Ārkārtīgi jauki un labi cilvēki un par ļoooti saprātīgām naudiņām tikām arī pie brokastīm (dažkārt arī pat vakariņām). Par nokļūšanu tur - Miša ņem rokā telefonu un zvana kādam, kaut ko ilgi un skaļi runā un tad paziņo, ka aizvedīs mūs līdz autoostai un iesēdinās busiņā, kurš aizvedīs mūs uz galamērķi. Tā arī notiek, aizbraucam uz autoostu, a tur tādi pus sagrabējuši busiņi un pilns ar cilvēkiem. Miša izsēdina mūs un norāda, kurā mums jākāpj iekšā. Ejam klāt un sakam, ka vajag uz Kazbegi tikt. Šis atbild “Aaaa devushki iz Pri Baltiki… Soditesj, soditesj” iekāpjam un skatamies, ka uz  diviem krēsliem uzlikti polietilēna maisiņi. Tas nozīmē - rezervēts. Joprojām nav skaidrs, cik tas maksā un kur tieši mums jākāpj ārā? Izrādās cena atkarīga no cilvēku skaita, jāmaksā skaidrā naudā. Viss notiek. Braucam. 
Ceļš ilgst kādas 2,5h. Brauc gan viņi kā dulli, ātri un pārgalvīgi. Ja skatās līdzi uz ceļa var trieku ķert. Kad pēc laika jau saprotam, ka kaut kur drīz mums vajadzētu kāpt ārā, paliekam nemierīgas.. cenšos šoferim kaut ko prasīt, bet šis tik pīpē un saka “horosho, horosho” (jā, Gruzijā VISI pīpē un to dara VISUR) un pēc kāda laika izsēdina mūs ārā un saka “Vot vash Georgij”. Mēs tik smaidam, sakam paldies un kāpjam ārā. Ārā no busiņa uzreiz mašīnā iekšā pie Georgija. Sēžu domāju - ārprāts, mums pat nav nojausmas kur mēs esam un kas tas par Georgiju ir, un kur viņš mūs tagad ved. Bet viss izrādās labi un esam nonākušas hostelī, kurā saimnieko Marina un Georgijs un viņu mazā meitiņa Nina. Tad nu iepazīstamies un izrunājamies un nākamā dienā Georgijs mūs izvadā pa visām skaistajām vietām,kas ir tai apkārtnē. 

Ekskursija Kazbega un Stepansmindas rajonu

Dabīgais minerālūdens. Jā, tieši tā tek no zemes dzīlēm

Un tur tiešām ir skaisti. Ārkārtīgi skaisti. Sākot ar Girgeti seno baznīcu, un kalnus un ūdenskritumus un vecos ciematus un dabīgi gāzēto minerālūdeni, kas nāk no zemes dzīlēm un ir tāds kāds ir. Ar sarūsējušu trubu galā, lai var tikt klāt. 

Girgeti baznīca

Patiesībā uz Baznīcu mūs aizved Marinas brālēns, kurš arī ir ārkārtīgi laipns un sirsnīgs cilvēks. Viņš savā ādas jakas kabatā bij paņēmis paša brūvēto vīniņu.. tā teikt, lai mums vieglāks ceļš. Un kā īsts džentelmenis nāca mums līdzi rādot un stāsto par šo vietu, savās lakādas kurpēs, neskatoties uz to, ka kāpiens bij ne pa jokam - 2500m vjl. Uzkāpjot augšā bija pamatīgs aukstums un vējš un sniegs. Tad nu mēs gājām sildīties iekšā baznīcā. Tur satikām mācītāju ar kuru ļoti ilgi sēdējām un runājām. Tas bija ļoti īpaši. Šī senā baznīca ir celta 14.gs un darbojas joprojām. 

Es ar Zani un mūsu uzticamo pavadoni

Nakamajā dienā bijām jau sadraudzējušās ar vēl dažiem vietējiem. Viens no tiem bija Nacionālā parka direktors, kurš vēlāk izrādīja mums vēl dažas interesantas vietas un pat aizveda līdz Gruzijas Krievijas robežpunktam, kurā strādāja viņa draugs, tātad arī mūsu draugs :) 

Mājas vīniņš, ceļā uz baznīca

Tas atrodas tikai kādus 15km no Stepansmindas. Tikām redzēt kā tas viss izskatās no iekšpuses arī. Protams, Gruzijas pusē. 

Izbaudam slēpošanas priekus

Tad mēs kopīgi ar direktoru aizbraucām uz slēpošanas kūrortu Gudauri, kas bija kādas nepilnas pus h attālumā. Un visu dienu izslēpojāmies/ izsnovojāmies no sirds. Biju tik ļoti pārsteigta par kalniem un sniegu, kaut arī tās bija sezonas beigas. Tādēļ tieši uz Gudauri es atgriezos vēlreiz 2018. gada janvārī, kad pavadīju uz kalna nedēļu. Un wow. Tas bija tik piedzīvojums. Sniegs tā līdz padusēm. Plašums, kalni virs 3000m un cilvēku ta maz. Visa kā gana un par 3x mazākām naudiņām nekā Eiropas kalnos. Wow. Tiešām iesaku. 

Gudauri kalni

Vīna degustācija ar rosolu

Bija laiks doties atpakaļ uz Tbilisi, lai varētu aizbraukt un apskatīt vēl kādu vietu. Plānā bija vīna degustācijas Kakheti reģionā.  Domāts darīts. Tikām pie vīna un uzkodā līdzi deva pat rosolu ar baltmaizi. Superīgi. Kad bijām izbaudījušas vīnu, atkal atgriezāmies Tbilisi. Bet pēc 1 pavadītās dienas, sapratām, ka nēee, pilsētas dzīve nav tomēr tā ko gribētos baudīt vēl kalnu svaigo gaisu. Un pēkšņi izlēmām - braucam atpakaļ uz Kazbegi. Mums kā reiz bija vēl dažas dienas atlikušas. 

Tbilisi

Tbilisi

Atkal  - domāts, darīts. Tagad jau gudrākas, zinām kā darbojas sabiedriskais transports un tiekam pašas spēkiem līdz autoostai, kur atrodam arī pareizo busiņu. Par pārvietošanos no punkta A uz punktu B, nav jāreizējas, jo Gruzijā gandrīz visi, kam ir auto ir arī takši. Tātad izrādi interesi, ka vajag kaut kur tikt un taksis būs klāts kā likts. Tomēr jāatcerās, ka pilsētas cilvēki mēdz būt ļoti "slideni" un viņiem ļoti patīk kaulēties. Jā, Gruzijā kaulēties var un pat vajag. 

Pārgājiens vietējos kalnos

Rezultātā esam atpakaļ Stepansmindā. Prieka pilnas, ejam uz vietējo krogu un ēdam šāliku un dzeram vīnu. Arī tur visi cilvēki priecīgi un laipni. Cienā ar čaču un uzkodām. Pavadījušas vēl vienu dienu Kazbegos, taisamies doties atpakļ. No rīta pamostamies un mums paziņo, ka ceļš uz Tbilisi ir slēgts. Sniega lavīnas dēļ. Kā??? Bet mums taču jātiek atpakaļ. Jāpaspēj uz lidmašīnu. Domājam, nu gan jau , ka atvērs.. vai tad nu tā būs, ka ceļš būs slēgts visu dienu. Un jā, ceļš tika slēgts uz visu dienu un vēl nākamo dienu arī. 

Stepansmindas kalni

Protams, mūsu lidojums gāja secen un tā arī netikām atpakaļ uz Tbilisi laikā (nav jau tā, ka mūs kāds rāva tais pēdējās dienas atpakaļ uz Kazbegiem) Lidmašīna nokavēta. Pārcelt vai kompensēt lidojumu nevar, jo pirkām  lētās biļetes. Tad nu mūsu ceļojums izvērtās drusku dārgāks kā plānots un ieberzāmies “dārgajās” biļetēs, jo man tak uz to Jaunzēlandi bij jātiek. Rezultātā tiku mājās 4 dienas pirms izlidošanas uz otru pasaules malu :)

Kāds vietējais suns. Sargs. Pavadonis

Mans otrais brauciens/piedzīvojums Gruzijā sākās, kad iekāpām lidmašīnā Rīgā un devāmies uz Tbilisi, lai izbaudītu lielos ziemas priekus un vēlreiz atgrieztos Gudauri. 
Tas manuprāt bija viens no trakākajiem lidojumiem manā mūžā :D 

Tuvojamies Tibilisi, jau diezgan tuvu un pa mazo lodziņu var redzēt tūkstoš gaismiņu un te pēkšņi visa lidmašīna sāk raustīties no viena sāna uz otru. Stiprs vējš. Vētra. Ņemam līkumu ar 90 grādu asu pagriezienu, sasveroties uz vienu sānu tā, ka liekas ka izkritīsim ārā pa logu. Priekšā sēdošie jaunieši ir kā reiz pie rezerves izejas durvīm, bet visu ceļu tie malkoja grādīgos un pie trakās kratīšanās jaunieši sāk panikot un sajūta tāda, ka dāma, kas ar panikas izteiksmi sejā un asarainām acīm, atraus avārijas izejas durvis un mēs visi izlidosim ārā. Manā vēderā ir sajūta, kā braucot ar auto pa kalniņiem. kuteklīgi savāda sajūta. Lūk, šī sajūta vēderā ir visu laiku un tā nepāriet arī pie piezemēšanās. Esam uz zemes, bet neviens nekustās un nekāpj ārā. Pilots izziņo, ka nav iespējams atvērt lidmašīnas durvis stiprā vēja dēļ. Esam turpat, visi apsēžas savās vietās, jo gaidam ilgi. Pa lodziņu redzam kā lidostas darbinieki knapi spēj savaldīt savu tehniku, kas sabraukuši, lai nofiksētu trepes un izņemtu bagāžu. Čemodāni iet pa gaisu. Lidmašīna šūpojas ne pa jokam. Neviens nesaprot, kas notiek. Līdz kamēr izkāpjam ārā. Paiet normāli nevar, stipri jāturās pie margām, jo tiešām nes nost no kājām. Redzu pilotus caur priekšējo logu - sarkaniem vaigiem sēž kabīnē pie pults un turpina darbu, jo lidmašīna joprojām gāzelējas. Lūk tāda mana otrā ierašanās skaistajā Gruzijā :) 

Pats Kazbegs

Cepam maizi kamīnā

Pirmās dažās dienas atkal pavadījām Tbilisi un satikām vecos draugus, kuri mums bij sarūpējuši īstu pārsteigumu. Pašgatavotās vakariņas piepilsētas mājiņā, gatavojot kamīnā uz dzīvas uguns. Šie draugi ir tie paši, kurus mēs ar Zani iepazinām tai slavenajā kafejnīcā (Art cafe). Diemžēl šī kafejnīca vairs nepastāv, jo pēc plānotā projekta beigām viņiem bija ārkārtīgi grūti to "pavilkt" paša spēkiem. Diemžēl valsts atbalstu tā arī nesagaidīja.

Tad nu tikām pie visvisādiem labumiem:

Hinkaļi - Gruzīnu pelmeņiem, kurus parasti vāra. Ēd ar pirkstiem, turot aiz cepurītes. 

Hinkaļi

Hačapuri - siera pīrāgi, tie gan var būt pildīti ad visu ko - sieru, pupiņām, gaļu, kartupeļiem, olu utt.

Hačapuri

Daudz visādu ēdienu taisīti no baklažāniem un valriekstiem

Galvenā gaļa, protams ir jērs. visādos veidos, it īpaši šašliks.

Jēs visvisādos veidos

Čučhelas

Saldajā protams - Čučhelas - rieksti (valrieksti, lazdu rieksti) savēri striķītī un iemērcēti sīrupā, kas gatavots no vīnogām (arī granātāboliem, medus) un tad tādas “desas” arī karājās. Tiešām pirmo reizi, kad ieraudzīju ielas malā, nodomāju, ka šie tirgo salami vai kaut ko tādu :D  



Gruzīnu ēdiens ir viens no gardākajiem, kādu jelkad esmu garšojusi. Daba viņiem ir ļoti skaista un cilvēki tik sirsnīgi. Gruzijā ir daudz un dažādu iespēju atpūsties, vai tie būtu kalni, pārgājieni, slēpošana, vīna degustēšana vai zvilnēšana pie melnās jūras, tas viss ir vienā valstī. No sirds iesaku šo pasakaino zemi. Un nekas, ka tā nav perfekta. Tā ir īsta tajā, kāda tā ir ar visiem plusiem un mīnusiem.

Gudauri

Lūk tāda ir Gruzija ar manām acīm. 

Es zinu, ka tur atgriezīšos vēl un vēl.