Art of living/ Art of dying
Vipassana - redzēt lietas, kādas tās patiesībā ir. Māksla dzīvot. Tas ir 10 dienu kurss, kurā tiek apgūta šīs meditācijas metodes pamati.
S.N.Goenka ir Vipassanas meditācijas skolotājs. Indietis, kurš dzimis un audzis Brimā. Tehnika, ko māca S.N.Goenka pārstāv tradīciju, kas sniedzas pagātnē līdz pat Budas laikiem. Buda nekad nav mācījis sektantisku reliģiju; viņš mācīja Dhammu – ceļu uz atbrīvošanu, – un šis ceļš ir universāls. Jebkurš neatkarīgi no reliģiskās pārliecības, tautības, piederības kādai organizācijai ir aicināts apgūt Vipassana meditāciju.
" To var praktizēt ikviens. Visi saskaras ar ciešanām. Ciešanas ir universāla problēma, kurai ir nepieciešamas universālas, nevis sektantiskas zāles. Kad kāds cieš no dusmām, tās nav budista dusmas, hinduista dusmas vai kristieša dusmas. Dusmas ir dusmas. Kad kāds kļūst satraukts dēļ dusmām, šis satraukums nav kristiešu, ebreju vai musulmaņu. Problēma ir universāla, tādēļ arī zālēm ir jābūt universālām. Vipassana ir šādas zāles. Neviens neiebildīs pret tikumību, kas liek cienīt citu mieru un harmoniju. Neviens neiebildīs pret spēju kontrolēt savu prātu. Neviens neiebildīs pret to, ka kāds attīsta spēju izprast savu dabu, un tādā veidā atbrīvojas no negativitātēm. Vipassana ir universāls ceļš."
Meditācijas pamats ir sīla — morāla, tikumiska rīcība. Sīla rada pamatu, kas ļauj attīstīt samādhi — prāta koncentrēšanu; savukārt prāta attīrīšana tiek sasniegta ar paññā — iekšēju gudrību.
Interesanti. 10 dienas pavadīt kopā ar pilnīgi nezināmiem cilvēkiem. Kopā bijām kādi 120. Puse sieviešu, puse vīriešu. Prom no pilsētas burzmas, prom no cilvēku trokšņiem, Lietuvas nomalē. 10 dienas mēs visi klusējām. Tādi noteikumi. Nerunāt. Jo ar vārdiem mēs izjaucam to miera stāvokli, kas nepieciešams, lai atbrīvotu prātu. Nelietot nekādus saziņas līdzekļus tai skaitā telefonus, datorus utt. Viss tika noglabāts pie organizatoriem.
Jāievēro ir disciplīnas noteikumi:
- atturēties no jebkuras būtnes nogalināšanas;
- atturēties no zagšanas;
- atturēties no visām seksuālām darbībām;
- atturēties no melošanas;
- atturēties no visām apreibinošajām vielām.
Vīrieši no sievietēm tiek nošķirti. Teritorija tiek sadalīta divās daļās un nav atļauts robežu pārkāpt. Arī ieeja meditācijas hallē notiek pa atsevišķām ieejām. Ēšanas telpas arī ir sadalītas.
Ļoti strikti tiek ievērots dienas režīms:
4:00 - celšanās
4:30 - 6:30 - meditēšana hallē vai savā istabā
6:30- 8:00 - brokastis
8:00 - 9:00 - Grupas meditācija
9:00 - 11:00 - meditēšana hallē vai savā istabā
11:00 - 13:00 - pusdienas, intervijas ar skolotājiem
13:00 - 14:30 - meditācija hallē vai savās istabās
14:30 - 15:30 - Grupas meditācija
15:30 - 17:00 - meditācija hallē vai savās istabās
17:00 - 18:00 - Tējas pauze
18:00 - 19:00 - Grupas meditācija
19:00 - 20:15 - mācības par meditāciju
20:15 - 21:00 - meditācija hallē
21:00 - 21:30 - jautājumi skolotājiem
21:30 - naktsmiers
Grupas meditācija pēc 3. dienas ir strikta. Meditācijas laikā nedrīkst kustēties un atvērt acis. Lai arī kā gribētos pakasīties, paknosīties, pavirpuļoties. Ir jāapzinās spēju robežas un jāpieņem, ka prāts vienkārši protestē un sūta signālus ķermenim par kairinājumiem. Ja tos pārvar, tad nemaz tik grūti nav. Vienas stundas laikā no statiskas pozas ķermenim nekāds kaitējums netiek radīts, tāpēc viss ir tikai mūsu galvās. Meditēt aptuveni 12h dienā izklausās neiedomājami, bet, lai nosēdētu vismaz 3 h grupas meditācijā nekustīgi, ir jātrenējas, jāmēģina un vēlreiz jāmēģina.
Ēšana ir veģitāra, kas, manuprāt, ir pat ļoti labi. Biju pārsteigta, ka kārtīgas ēdienreizes ir tikai divas (brokastis un pusdienas), turklāt pusdienas tiek ēstas plkst.11:00. Zinot tik aizņemto dzīves ritējumu, bieži vien mēs ēdam tieši pirms gulētiešanas, bet te pašā dienas sākumā (lai gan, ja ceļās 4:00 no rīta, tad diena jau ir vidū)ir jau pēdējā maltīte. Vakariņās jaunie studenti tiek pie tējas un kāda ābola vai apelsīna :) Vecie studenti (tie kas ir jau izgājuši kursu vismaz 1 reizi) saņem citronūdeni.
Dzīvošana ir sadalīta pa 3 līdz 4 cilvēkiem vienā istabā. Komunicēt nedrīkst, ne verbāli, ne ar acu skatieniem, žestiem - nekā. Tas bija diezgan izaicinoši, kad uz 6 meitenēm ir viena vannasistaba un laiks ir tik cik viņš ir. Bet mēs visas sapratāmies bez domstarpībām (vismaz man tā likās).
Dzīvoju kopā ar vēl 2 meitenēm - Elefthe no Kipras un Ugne no Lietuvas. Abas tik garīgi spēcīgas un interesantas, bet tik ļoti atšķirīgas. Par laimi, mums visām sadzīvot bija viegli un vienkārši. Cilvēki bija sabraukuši no malu malām: Somijas, Krievijas, Slovēnijas, Anglijas, Polijas, Vācijas, Kipras, Kalifornijas, Baltkrievijas, Beļģijas un daudzām citām valstīm.
Pirmās 3 dienas centos iejusties un saprast, kas vispār notiek. Ķermenis protestē un prāts kaut kur lidinās pa gaisu. Līdzīgi, kā ar Santiago iešanu - pirmajās 3-4 dienās bija jāaprod un jāsaaug ar somu un apaviem. Arī šeit bija jāpierod.
Es zināju, ka mans prāts ģenerē nepārtraukti kaut ko. Velk ārā pagātnes notikumus, izdomā nākotni un izstrādā visādas idejas, biju iedomājusies, ka ja es ļaušu vaļu visām tām domām, tad es ātri visu pārcilāšu un pārdomāšu un tad prāts būs visu izdomājis un nu varēšu sākt meditāciju :) Tā nenotiek :D Prāts nepārstāj domāt un domāt un domāt. Tam jāpalīdz atbrīvoties. Un tieši to tur es mēģināju apgūt.
Jau pēc dažām dienām biju novērojusi teju visas kursa dalībnieces un ievērojusi viņu dažādos paradumus, gaitu un citus sīkumus. Jā, tieši sīkumus sāku pamatīn visvairāk. Dabas skaņas un sajūtas, ko piedzīvojam. Sēžot hallē, mēdzu aiztaisīt acis un klausīties, kā visi sanāk zālē. Un mēģināju sadzirdēt soļus un uzminēt, kurai tie pieder. Un izdevās. Mēs esam katrs tik atšķirīgs un tik unikāls. Tad arī sekoja, katras dalībnieces piedēvēšana kaut kam (tā teikt iesauka) - tad nu man nāca ārā viss kaut kas: princese, sportiste, boss, smagie soļi, procelāna meitene, lielā brille, učene, lācītis, neķemmētie mati utt. Pieķēri sevi pie tā, ka es dalu cilvēkus: patīk/ nepatīk. Un tai pat laikā saprasdama, ka bez pamatojuma, bez iemesla, es nošķiru cilvēkus. 10. dienā mēs atsākām runāt. Tika nojauktas robežas starp vīriešiem un sievietēm un pirmoreizi 10 dienu laikā mēs drīkstējām sarunāties. Cik neparasti. Cik skaļi. Cik sajūtu pilni. Tad arī aprunājos ar dalībniecēm un sapratu, ka man nebija ne mazākās taisnības sašķirot viņas labajos un sliktajos.
Vēl viena tik iedvesmojoša lieta ir kursa finansēšana. Saskaņā ar Vipassanas tradīciju, kursi tiek finansēti tikai no ziedojumiem. Ziedojumi tiek pieņemti tikai no tiem, kuri paši ir pabeiguši vismaz vienu desmit dienu kursu ar S.N. Goenku vai vienu no viņa asistējošajiem skolotājiem. Tie, kuri piedalās pirmo reizi, var ziedot kursa pēdējā dienā vai arī pēc tam. Ne par naktsmājām, ne par ēdienu netiek prasīta samaksa. Un manuprāt, tā ir pareizi, jo godīgs cilvēks spēs novērtēt un spēs pēc savām iespēju robežām atlīdzināt. Ir jādod iespēja pedzīvot lietas arī tiem, kuri nav tik situēti, tāpēc dažkārt esmu ļoti apmulsusi par mūsdienu strauji augošo biznesu dažādās garīgajās praksēs, kā piemēram jogā, meditācijas kursos un visādos semināros.Man liekas nesaprotami, ka cilvēki māca garīgumu, pieprasot par to matreālas lietas. Kaut kas šeit īsti nav kārtībā.
Viena no S.N. Goenku mācību dienām viņš runāja par skaistumu, ko mēs viens otrā un sevī tik ļoti mīlam. Piemēram - cik skaisti tev mati. Tādi brūni, blondi vai rudi. Tādi gari, īsi vai cirtaini. Cik brīnišķīgi. Skaisti. Bet cik skaisti tie mums kļūst, kad redzam tos dušas noteku caurulē savijušos? Cik skaisti viņi tad mums liekas? Ar sarauktu degunu, šķobīdamies nepatikā, velkam tos ārā. Vai arī cik skaisti gari, lakoti nagi. Tādās krāsās - sarkanā, zaļā un franču. Un kā mēs reaģējam tad, ja atrodam kādu no tiem uz grīdas nolūzušu mētājamies? Cik skaisti un apbrīnojami tie ir tad? Un cik ļoti mēs cenšamies slēpt, kad skaistie mati kļūst sirmi vai nagi nav tik ideāli vairs kā agrāk. Tad mēs krāsojam matus un liekam gēla nagus, cenšamies darīt visu iespējamo, lai citu un pašu acīs nekļūtu nesmuki un veci. Bet, kurš gan ir teicis, ka vecs ir nesmuks? Katrs brīdis, katrs moments piedzims un nomirst, piedzimst un nomirst. Tāpat kā mēs. Bet mums svarīgs ir ārējais skaistums. Tas ir tas, ko mēs redzam. Viss ir tikai ārpusēji. Mums rūp citu viedoklis, mums rūp viss visapkārt, bet mēs esam aizmirsuši sajust sevi no iekšas. Iekšējās sajūtas. Apzinoties tās, tad arī mēs spēsim kontrolēt iekšējos nemierus. Arī tie piedzimst un nomirst - uznāk un pāriet. Un spēt kontrolēt to, ir spēt dzīvot harmonijā un laimē.
Namaste.
